Kādā saulainā vasaras dienā, spēlējoties ar internetu, ieskatījos kruīzu kompānijas Cunard-Line mājaslapā. Atklājās, ka kuģojumā apkārt pasaulei ar Queen Elizabeth II iespējams apmeklēt daudz vietu, kur vēl neesmu bijis, piemēram, Taiti, Jaunzēlandi un Austrāliju. Atstāju savu telefona numuru, lai gūtu sīkāku informāciju. Nebija pagājusi pat stunda, kad atskanēja zvans. Klausulē dzirdu, ka esmu savienots ar Cunard-Line Floridas biroju. Piedāvā kruīzu pa puscenu, tikai ātri jāizšķiras - palicis vēl tikai pāris kajīšu. Iekarsis piesakos divu mēnešu ceļojumam, kam jāsākas janvāra vidū.
Taču biju ko piemirsis: kā no Rīgas nokļūt līdz Losandželosai un pēc tam no Ķīnas atpakaļ līdz dzimtenei? Vienvirziena lidojumi ir dārgi. Beigās atradu Lufthansa aviobiļeti apkārt pasaulei, kuru plānoju izmantot tikai daļēji. Plāns bija šāds: Rīga-Meksika-Kalifornija ar avio, pa Kluso okeānu ar kuģi, tad Taizeme-Ķīna-Rīga atkal lidojot.
PA KLUSO OKEĀNU
Jau pirms jaunā gada ierodoties Meksikā, Kankūnas kūrortā pārgulēju vienu nakti un devos 100 km uz dienvidiem - Tulumas apkārtni. Apmetos tropisku palmu namiņā jūrmalas kāpās. Baltās smiltis un siltā jūra dara šo vietu ideālu brīvdienām. Staigājot gar pludmali, iepazinos ar kaimiņiem - medusmēneša pāri no Čīles. Manas viduvējās spāņu valodas zināšanas labi noderēja, jo kopā ar Manvelu un Izavelu noīrējām auto un dienā apmeklējām maiju kultūras pieminekļus, bet vakaros garšojām Meksikas vīnu.
No šīs idilles tikām iztraucēti, tuvojoties svētkiem, jo visi hoteļi jau agrāk bija rezervēti. Kopā ar čīliešiem pārvācāmies uz Karmenas pludmali pusceļā uz Kankūnu. Liedags tur ir labs, bet pārpilns galvenokārt ar amerikāņu tūristiem. Tur arī sagaidījām Jauno gadu, dzerot Margaritas kokteiļus. Pēc tam mans ceļš veda uz Kaliforniju.
Silikona ieleja pie Sanfrancisko ir skaista, bet nereāla. Ar vairāk nekā 20 000 zinātnieku tā diriģē pasaules hi-tech attīstību. Varbūt tāpēc dzīves līmenis šeit ir dārgākais Amerikā. Bet mani tas neskāra, jo viesojos pie studiju biedra un brīvos brīžos braukāju ar velosipēdu pa piekrastes kalniņiem. Domās tomēr biju jau uz kuģa, kas mani gaidīja Losandželosas ostā.
Drīz biju tur, un bez kavēšanas jau bijām ceļā uz Havaju salām.
Honolulu paliekam tikai pusi dienas. Lai redzētu šo slaveno salu, divās stundās apbraucu tai apkārt ar vietējo autobusu. Debesis apmākušās, tādēļ arī pazīstamā Vaikiki pludmale bija tukša. Dzīvojamu māju vidū daudz iepirkšanās centru, bet krasts pieblīvēts ar celtnēm, tāpēc tropiskās dabas krāšņums reti manāms. Nedaudz vīlies, sapirkos vietējā veikalā vīnu (uz kuģa tam ir augsta cena) un atkal kāpu uz klāja.
Pēc sešām saulainām dienām Klusajā okeānā piestājām Taiti galvaspilsētas Papeetes ostā. Liekas, tās slava balstās uz franču gleznotāja Pola Gogēna dzīvi un gleznām no šejienes un blakus esošajām Marķīza salām, kā arī uz stāstiem par pirmo eiropiešu kolonizatoru viesmīlīgo uzņemšanu ar puskailām dejojošām meitenēm.
Man no gaidītās eksotikas nekā. Tuklas mammas mūs sveicina, žvadzinot krelles un krāsainus lakatiņus. Atkal atradu vietējo autobusu, kas mani apveda apkārt salai. Pludmale salīdzinoši šaura, ar melnām smiltīm. Visapkārt daudz jaunbūvju. Arī te no tropu augiem maz kas redzams. Beigās mēs ar Vilhelmu (mans pusdienu galdabiedrs) peldējāmies melnajā pludmalē, līdz kamēr kuģa taure sauca visus atpakaļ.
Tur mūs sagaida jaunumi: pie kaimiņu salas Morea nepieturēsim. Kapteinis informē, ka straume un vēji nav labvēlīgi, lai kuģi varētu droši noenkurot. Garām braucot redzam tikai skaistu salas profilu - spicus kalnus un palmas ar zilu jūru visapkārt.
Atkal trīs dienas okeānā, laiks ir mierīgs, dažreiz tuvumā manām valzivis, kas izšauj varenas ūdens strūklas. Es varu ilgi vērot plašo okeānu, it īpaši krāsainos saulrietus. Agri no rīta piestājam Jaunzēlandē. Oklendas pilsētā ir daudz skaistu māju un dārzu, lieli parki blakus jūras līčiem. Moderns muzejs ar plašu polinēziešu mākslas kolekciju: koka skulptūrām, maskām, amuletiem, rotaslietām.
TIPISKA DIENA UZ KUĢA
9.00 Bagātīgas brokastis. Pirms tām cenšos nedaudz pavingrot un pasoļot pa klāju.
10.30 Priekšlasījumi un pārrunas par nākošajām pieturām.
11.30-13.00. Sauļošanās uz klāja, ielīšana džakuzi baļļā jeb pastaigas un tērzēšana ar paziņām uz kāda no trim klājiem.
13.00-14.00 Bagātīgas pusdienas.
14.00-18.00 Minigolfs, kāršu spēle, galda teniss. Bibliotēka ar labu grāmatu izvēli.
18.00-19.30 Vakariņas. Formāli tērpi: tumšs uzvalks ar kravati, dāmām - vakarkleita.
21.00-23.00 Dažādi koncerti un kabarē angļu stilā.
Pie mana restorāna galdiņa parasti sēdāmies seši. Četri vācieši, viens holandietis un es. Galda valoda bija vācu. Pie blakus galdiņa vakariņoja astoņi smagsvara amerikāņi. Ieturoties ar vīnu, viņi bieži aizrāvās ar nepārtrauktiem, skaļiem smiekliem. Atceros vakaru, kad, nespēdams izturēt viņu rēkšanu, pagriezu galvu un rēcu līdzi. Žizela, skaista, blonda vāciete, to redzēdama, mani apsauca: "James, das sollst du nicht machen, das ist nicht hoflich!" (Džeimss, tu nedrīksti to darīt, tas nav pieklājīgi!) Bet vai tāda ilgstoša rēkšana, traucējot kaimiņus, ir pieklājīga?
Kādu dienu, izejot uz klāja, redzu, ka blakus peldbaseinam stāv divi brīvi krēsli. Sagrābu vienu un attālinos. Dzirdu, aiz manis kāds skrien. Īsa angļu sieviete aizelsusies kliedz - tas ir mana vīriņa krēsls! Mierīgi apsēžos un sāku lasīt. Viņa, pienākusi blakus, kliedz man ausī: "You are a rude, rude man!" (Jūs esat rupjš, rupjš vīrietis!) Mierīgi skaidroju: uz krēsla nebija nekādas zīmes, ka tas būtu rezervēts, turklāt blakus viņai bija vēl divi guļamkrēsli. Viņa kliedz uz visām pusēm: rude, rude man! Sāku justies vainīgs: kur tas redzēts, ka nabaga večiņai nočiepj vīra krēslu! Vēl ilgi izvairījos apmeklēt viņas stūri.
Angļi, kurus es pazinu, tomēr turpināja mani draudzīgi uzrunāt "mister Latvia". Vienmēr smaidot atbildēju: "I do like Mr.Beans, he has such a charming, charming smile." (Man tiešām patīk Mr.Bīns, viņam ir šarmants, šarmants smaids.) Tas viņus ik reizi sasmīdināja.
Runājot par krēslu rezervēšanu - tā paraža man nekad nav patikusi. Daudzi līdzbraucēji rezervēja vietas sev un saviem draugiem jau no agra rīta, neatstājot krēslus citiem.
No maniem galdabiedriem visvairāk sadraudzējos ar holandieti Vilhelmu un vācieti Žizelu. Viņa, pārdevusi savu transporta firmu Vācijā, bija nolēmusi sākt šo pasaules kruīzu un baudīt dzīvi. Ar Vilhelmu bieži spēlējām austrumnieku kauliņu spēli Back Gammon. Viņam bija gari stāsti par pēdējiem 20 gadiem, kad viņš kontrabandā pārvadājis slīpētus dimantus no Amsterdamas uz Cīrihi un Milānu. Katru mēnesi citā mašīnā un pa citu šoseju viņš šķērsojis robežas. Platu smaidu lielīdamies stāsta, ka nekad neesot noķerts. Izskatīgs, labā formā. Vilhelmam patīk apaļīgas, nobriedušas sievietes. Tomēr kruīza laikā viņš sastrīdējās ar savu kajītes biedreni. Viņa kajītē bija ielūgusi jaunāku līdzbraucēju. To redzot, Vilhelms izkrāmējis viņas mantiņas gaitenī un pieprasījis, lai laižās lapās.
Tā kā brīvo brīžu uz kuģa bija daudz, pievienojos dažādām spēlēm. Piemēram, šahu spēlēju ar ķīnieti, Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta profesoru. Viņš mani uzveica ātri. Lasīju grāmatas, bet kāds nočiepa Dena Brauna Da Vinči kodu, kad uz mirkli to biju atstājis uz kafejnīcas galda.
Vakaros pēc 21 bija dejas, bet grūtības radās 20 īpašu džentlmeņu dēļ. Cunard-Lines piedāvā tā dēvētos gentelmen escorts vienatnē ceļojošām dāmām. Ar tiem viņas dejo un pavada kopā vakarus pie kokteiļa galda. Intīmi sakari stingri noliegti. Eskorti par šo pakalpojumu saņem brīvu ceļojumu, dzērienus un ekskursijas, kā arī ikmēneša kabatas naudu. Kāds angļu līdzbraucējs sūdzējās par diskrimināciju, jo vīriešiem tādu dāmu eskortu neesot, turklāt glītās kundzes turas kopā tikai ar saviem eskortiem, kas parasti ir labi dejotāji. Mums, vienatnē ceļojošajiem vīriešiem, jāsamierinās ar pārpalikumu. Tāpēc uz dančiem gāju reti.
NO OSTAS UZ OSTU
Katrā ostā tiek piedāvātas ekskursijas ar iepriekšēju pieteikšanos. Daudzi līdzbraucēji gan sūdzējās par nesamērīgi augstām cenām. Piemēram, Vilhelma izbrauciens uz Austrālijas vidieni maksāja 2000 dolāru. Turklāt pēc atgriešanās viņš atkal sūdzējās par savu hoteļa istabas biedreni (jau citu) - atkal neuzticīga. Līdzīgu izbraucienu vietējās aģentūras piedāvā par 300 dolāriem.
No 1500 pasažieriem uz Queen Elizabeth II aptuveni 60% bija amerikāņu, 20% - britu, 10% - vāciešu un 10% visu citu, to vidū es. Taču kuģa bārā strādāja trīs latvieši: divi puiši no Saldus un meitene no Rīgas. Paši sameklējuši šo darbu.
Pametuši Jaunzēlandi, pēc divām dienām piestājām Sidnejas ostā tieši iepretim slavenajai operas ēkai. Pilsētai atvēlētas trīs dienas. Pats atteicos no ekskursijas uz kontinenta vidieni, jo nevēlējos ciest 40°C karstumu. Pirmajā dienā apmeklēju tikai Zilos kalnus 120 km no Sidnejas. Pašā pilsētā pārsteidza tās plašums. Skaistas mājas, dārzi, parki, moderni muzeji. Manāms, ka Austrālija ir bagāta zeme.
Vēlāk redzējām arī Melburnu, Adelaidu un Pērtu.
Lēmumu atcelt pieturu Bali salā kapteinis pieņēma pēdējā brīdī. Drošības apsvērumu dēļ. Cauri Filipīnām kuģojām uz Japānu. Osaka ir pelēka, uz koka ēku drupām atjaunota industriāla pilsēta. No turienes ar vilcienu devos uz 40 km attālo svēto pilsētu Naru, lai apmeklētu vecākos budistu tempļus Japānā.
12.pieturvieta. Laikam man pietika kuģošanas. Pataijas ostā netālu no Bangkokas nolēmu pamest Queen Elizabeth II, lai gan biju samaksājis par ceļu līdz Singapūrai. Lidoju uz 800 km attālo Puketas salu, lai atpūtu turpinātu siltā jūrmalā. Kūrorts Marina salas dienvidos bija daudzmaz viegli pārdzīvojis cunami viļņus pirms gada, jo atradās nelielā uzkalniņā. Tur satiku kādu dāņu pāri, kas bija dabas katastrofas aculiecinieki, bet tagad bija atkal atgriezušies.
No Taizemes lidoju uz Ķīnu, beigu cēlienu šajā ceļojumā. No visiem Ķīnas brīnumiem mani visvairāk iespaidoja trīs novērojumi: sēžot augstā Šanhajas viesnīcā, vēroju dzīvo kuģu satiksmi upē un otrā krastā nerimstošo celtniecību. Vecās celtnes tika jauktas nost, atbrīvojot vietu jaunām. Darbi turpinās visu diennakti.
Lielpilsētas savieno platas automaģistrāles un Eiropas līmeņa dzelzceļi. Esmu pārliecināts, ka 2008.gada olimpiādē Ķīna pārsteigs pasauli ar savu augsto ekonomisko attīstību.
Netālu no Šanhajas atrodas senā impērijas galvaspilsēta Handžou. Tur sākas Lielais kanāls - 2500 gadu sens, ar rokām rakts ūdensceļš, kas aizved līdz 200 km attālajam Ķīnas ziedu centram Sudžou. Kanāls pilns ar baržām jeb, pareizāk sakot, baržu vilcieniem, kur viens kuteris velk desmit "vagonus".
Uzkāpjot uz vietējā pasažieru kuģa, sastapos ar grūtībām. Savā kajītē atradu mirstošu vecīti. Viņš gulēja apakšējā gultā, bet man bija rezervēta augšējā lāva. Vecītis skaļi vaidēja, visapkārt sasēdušie ģimenes locekļi viņu mierināja. Redzu, miera man te nebūs. Pieprasu citu kajīti, bet kuģa darbinieks sāk bļaustīties ķīniski - ko es iedomājos (jeb kaut ko tamlīdzīgu)! Pēc brīža uzsaucu: "Stop shouting!" (Pārtrauc bļaustīties!) Tas palīdzēja, un es dabūju citu kajīti.
Pēc iegriešanās Ķīnas vidienē mans ceļojums tuvojās beigām. Pēc 100 dienu odisejas biju laimīgs atgriezties mājās.