Rīts pavisam mierīgs. Saulains, vējš slēpjas, silts. Valgalciema pļavā ganās aitas, krastā rosās zvejnieki. Brienamie meldri paliek aiz muguras, uzsāku lēnu skrējienu. Apkārt kluss ūdens, akmeņi, gājputni, ar zālēm apaugušas tuvas un zemas kāpas. Vēl dažviet cilvēki tver sauli un peldas. Rūpju nav. Attopos uz nelielas strēles. Jābrien atpakaļ uz krastu.
Tepat netālu bērni skraida starp oranžiem konusiem. Uzzinu, ka Upesgrīvā noorganizēta vasaras slēpošanas nometne bērniem. Lieliska uzņēmība un laba ideja - pludmalē gatavoties jaunajai sezonai. Grīvas ieteku pavada akmeņu krāvumi, veidojot mazus molus. Maģisks skaistums. Brienu pāri, ūdens pavēss. Netālu kāda mamma peldina savus mazos.
Tālumā redzu Mērsragu, kur paredzēta neliela atpūta. Pēc mirkļa jau attopos pašā ragā. Laikam biju aizdomājies par pilnīgi neko. Jūrā apsēžos uz akmens līdz ceļiem ūdenī. Tā varētu sēdēt ilgi. Sāp kreisās pēdas locītava. 30 minūtes krastā nosnaužos, paēdu un skrienu apkārt ragam, kur akmeņu jūrā netrūkst. Dažus kilometrus pirms ostas atkal sākas meldri. Uz priekšu var tikt pa tikko manāmu ceļu meža malā un pēc tam pa šoseju, lai šķērsotu kanālu.
Cerībā, ka meldri būs beigušies, vairākas reizes skrienu līdz jūrai un ar izbrīnu atgriežos atpakaļ. Neko darīt, tālāk pa šoseju līdz Bērzciemam. Šodien noskrieti 25km apmēram 3 stundās. Kāja sāp vēl vairāk, un līdz krastam aizeju pieklibodams. Nebeidzama meldru jūra. Būtu mierīgi jāpasēž un jāpavēro.
Draugi gaida Klapkalnciemā, un tur speciāli šim skrējienam triecientempā ir pabeigta pirts būve. Tomēr nolemju braukt uz māju pusi meklēt medicīnisko palīdzību. Man palaimējas un tieku pie ļoti laba ārsta. Apskatot kājas, viņš lēnām un nosvērti paziņo, ka situācija ir nopietna un nepieciešama tūlītēja stacionēšanās. Kreisai kājai ir pēdas locītavas saišu iekaisums ar nelielas brūces rezultātā iegūtu progresējošu infekciju. Jautri. Kādu mirkli grūti noticēt.
Smaidu. Ar pārsietu kāju ieeju palātā. Vienlaikus jūtos ļoti labi un priecīgs, ka sešās ar pusi dienās esmu noskrējis apmēram 315 km gar apbrīnojami skaisto un ļoti mainīgo jūras krastu. Šo posmu visu esmu redzējis un ar degsmi apliecinu, ka Latvijas piekrasti ir vērts redzēt un uzkavēties tajā kādu mirkli ilgāk. Vienalga vai skrienot, ejot, nūjojot, peldot, braucot ar velosipēdu, airējot ar kajaku, burājot ar vējdēli, pūķi, makšķerējot, fotografējot, spēlējot volejbolu, vai vienkārši guļot saulē un ēdot atvēsinātu arbūzu. Jo īpaši vietās, kur „no otras puses” ir grūtāk nokļūt.
Kas tālāk? Nekas nebeidzas. Nākošgad vasarā maršrutu noteikti noskriešu līdz galam. Bet par to un citiem jautājumiem papildus komentāros rītdien.
