Mani bērni Jānis un Madara jau zina kārtību - pirmais iet vidējais, gaišpelēkais. Otrais - mazākais un tumšākais, pēc tam vēl viens, bērna plaukstas garumā, pēdējais lielākais - spožiem pīķiem, gar vaigiem sirmums, nekādu baiļu ne gaitā, ne uzvedībā. Ja kāds šķērso ceļu, brīdinoša šņākāšana dzirdama pa gabalu. Reiz Jānis pārsteidza drošuli aizrāvušos ar ēdmaņu - tādu pukšķēšanu dabūja dzirdēt! Paspieda pūkaino ķepu - nemaz nedomā, ka rausies kamolā, ko tādam caurumotājam var padarīt! Vienu mazāko sabaidījām ar Madaru pastaigas laikā - tas bija izrevidējis puķdobi un kompostkaudzi, un nepļautajā zālājā uzgājis ko gardu. Tā salēcās, nebija dzirdējis mūs pienākam, muka pukšķēdams, ka švīkstēja vien!
Parasti eži staigā krēslā, bet šorīt vienu vidējo ieraudzījām pie namdurvīm lielā gaismā. Jānis devās sasveicināties, pataustīja ķepu - nekust, beigts! Vai misējies nabagam ar ēdmaņu? Ja nu traks, saskatījusies filmu par Amerikas kodējiem sikspārņiem, sabīstos. Pārtikas un veterinārā dienesta Bauskas pārvaldes vadītāja vietnieks Valdis Ūbelis nomierina - ežiem trakumsērga nemēdz būt, turklāt mūsu aizgājējs ne plosīts, ne putām ap muti, lai mierīgi norokot un komunicējot vien ar pārējiem. Cerams, tie laimīgi pukšķinās tālāk. Tādi, lūk, mūsu jaunie mājdzīvnieki.