Argentīnas dogs: Balts eņģelis bez spārniem

Paklausība jānoķer

Kucēni kā balti pūkaini kamolīši izveļas zaļajā zālītē. Visi argentīnieši piedzimstot ar baltiem purniņiem, bet, laikam ejot, viņiem ap nāsītēm veidojas melns plankumiņš. Argentīnas dogam mēdz būt arī melns plankumiņš uz galviņas, bet - tikai viens vienīgs. Taču nudien nevaru saprast, kā šajā omulīgi ņurkstošajā ņudzeklītī, kur kucēni kā mīksts un mīlīgs perpetuum mobile kožas, spēkojas, veļas cits pār citu, saimnieki pazīst katru, nosauc vārdā un, ja vajag, noliek nerātneli pie vietas. Saimniece Ginta suņiem ir barvede. To vispirms atzinusi Fendija, kas divarpus mēnešu vecumā reiz stiprāk saķērusi ar zobiņiem Gintas roku: "Es toreiz tikai spēcīgi saņēmu viņu pie kakla. Līdzīgs recidīvs nav atkārtojies. Viņa vairs nekad nav rūkusi, kodusi, bet veterinārārsti Fendiju slavē par labo uzvedību. Argentīnas dogs jāmāca no pirmās dienas, un galvenais nepalaist garām to vienīgo reizi, kad suns nolēmis sākt uzkundzēšanos, gūt virsroku pār saimnieku. Ja pašā sākumā ielikti pareizi pamati, problēmu vairs nav. Lielais un skaistais suns izaug par mīļu un paklausīgu būtni."

Mazie kunkulīši plosās mauriņā, bet kucēnu māmiņa Fendija savu darbu ir izdarījusi - bērneļi nākuši pasaulē veselīgi un dzīvespriecīgi. Četras nedēļas viņi barojušies ar mātes pienu. Nu jau pāris dienu, kopš Fendija no kucēniem šķirta, jo šiem zobiņi jau tik asi, ka nieks būtu arī lielā iekārē nokost kādu pupu! Fendija laiku pa laikam tiek izlaista no mājas, lai apraudzītu savas atvases, un tad gan saimniekiem acis jātur vaļā, jo mazie labi saprot, no kurienes piena upes tek.

Nav asinskāri briesmoņi

Ginta stāsta, ka pirmo Argentīnas dogu ap 2001. gadu Latvijā ievedis kinologs Ainārs Plotnieks. Atceros pat, vienu laiku gāja runas, ka šo šķirni Latvijā vajadzētu aizliegt vai turēt tikai kastrētus, jo argentīnieši esot asinskāri briesmoņi. Iespējams, šāds uzskats radās suņa izskata dēļ - Argentīnas doga ģīmītis nedaudz atgādina pitbulterjeru vai Brazīlijas filu. Īstenībā Argentīnas dogam ar augstāk minētajiem nav nekāda sakara. Argentīniešiem ir proporcionāli veidots augums, vidējais svars ap 40-45 kg, īss gluds balts apspalvojums, uz galvas nereti tumšs plankums, masīvs galvaskauss, spēcīgi attīstīti žokļi un lieli, stipri zobi. Pirms gandrīz simts gadiem šķirni izveidoja kādas Argentīnas universitātes profesors Antonio Noress Martiness. Krustojot suņu šķirnes ar stabilu nervu sistēmu - Kordobas baltos cīņas suņus, vācu dogus, bokserus, buldogus, bulterjerus, pointerus, Bordo dogus, spāņu mastifus, īru vilku suņus un baltos Pireneju kalnu suņus, profesors trīsdesmit gadu laikā izveidoja savam vaļaspriekam - medībām atbilstošu šķirni Argentīnas dogu. Šķirnes standarts apstiprināts 1928. gadā.

Pašlaik argentīnieši savā dzimtenē galvenokārt medī pekarus, kas ir līdzīgi mums zināmajām mežacūkām. Suns nenogalina, bet aiztur dzīvnieku līdz brīdim, kad piesteidzas mednieks. Taču argentīnieši var kalpot arī kā sargsuņi un dienesta suņi.

Argentīnas dogi ir samērā populāra šķirne gan Amerikā, gan Eiropā - Itālijā, Nīderlandē, Ungārijā, Polijā, Austrijā, Francijā. Daudzviet suņi kļuvuši par ģimenes mīluļiem, jo Argentīnas dogs ir draudzīgs pret visiem ģimenes locekļiem un pret cilvēku kopumā. Edgars Pļaviņš stāsta, ka katru nedēļu, kopā skrienot pa mežu, Fendija viņam uzticīgi seko soli solī. Viņas uzmanību nevar novērst ne cilvēks, ne dzīvnieks. Taču jāuzsver, ka īpaši svarīga ir suņa skološana. Argentīnas dogs pavisam noteikti nav piemērots kuram katram cilvēkam, sunim jāsaprot, ka šajā pasaulē vienmēr galvenais ir cilvēks.

Tāla ceļa priekšā

Kā Pļaviņu ģimene nonāca līdz lēmumam iegādāties Argentīnas dogu? Ginta raiti stāsta: "Es gribēju lielu, nopietnu un skaistu suni, bet Edgaram ir alerģija no suņu spalvām. No šīs šķirnes alerģijas nav, turklāt argentīnietim nav suņu smakas. Gājām uz izstādēm, čamdījām argentīniešus. Izstudēju literatūru par šo šķirni. Fendiju pirms divarpus gadiem atvedām no Ņižņijnovgorodas, viņai ir izcili raduraksti un tagad jau arī daudzu izstāžu godalgas. Fendija attaisnojusi mūsu cerības. Viņa ir gudra, ar stabilu psihi, izturīga, spēcīga un veikla. Arī ļoti labestīga. Tepat blakus ir pļaviņa, kurā satiekas kaimiņu suņi - franču buldogi, sprogainais retrīvers, kurchārs, šarpejs, Džeks rasels, vairāki mopši, taksis, rīzenšnaucers un vēl citi. Fendija ir ļoti draudzīga un saticīga. Viņa gan tajā kompānijā ir barvede."

Fendijas kucēnu tēvs ir Argentīnas dogs Bacardi La Rosa de Inca no Slovākijas. Protams, mežacūku mednieks, arī ar izciliem cilts papīriem un godalgām. Mazuļi aug, un nu jau zināms, ka divi kucēni savu dzīvi vadīs Amerikā, vienu puiku noskatījusi ģimene Jelgavas pusē, bet viens - Ruffians - paliks Mārupē. Pļaviņu meita Enija par to priecājas: "Mums agrāk bija dobermanis Juvela, ļoti gudra un skaista, bet īsta holēriķe, viņa skaļi rēja un visu laiku kaut kur steidzās. Fendija ir mūsu baltais eņģelis, tā bieži sauc šos suņus. Viņa neuzbāžas, klausa uz vārda. Endija no rīta mani modina - ielec gultā, salaiza seju un, kad redz, ka man acis vaļā, lec ārā. Mēs ceram, ka Ruffians būs tāds pats."