Pat viens dzīvnieks cilvēka dzīvē ienes vairāk ikdienišķu rūpju, pienākumu un, jā, arī nekārtības. Lindai un Mārim Štībeļiem ir gana kupls četrkājaino draugu bariņš, taču pastāvīgais ņigu ņegu netraucējot. Lūgsim dalīties pieredzē.
«Meitenes!» Linda uzsauc, aicinot uz fotosesiju trīs labradorus un «norviču» jeb Norvičas terjeru. Četrotne paklausīgi reaģē uz katru žestu un komandu, kas liecina, ka suņu audzināšanā ieguldīts gana daudz.
Trīs terapeites
Tā kā Štībeļu māju un pagalmu piepēdo divdesmit ķepu, dažs liepājnieku ģimeni varbūt uztver kā mazliet «kukū». Lindu tas neuztrauc: «Ne vienmēr mums ir bijuši četri suņi, bet vīrs savulaik sapņoja, ka viņam būs triju krāsu labradori.»
Nu ko, laiks iepazīties! Runcis, vārdā Brālis Ludis, sarunā nepiedalās, jo, kā smej saimniece, viņš aizņemts ar «killerēšanu», piebeigtās pelītes un putniņi tiekot atrādīti regulāri. Vecākajai no labradoru dāmām, brūnajai Rozai, nākamgad būs desmit gadu, gaišā kažoka nēsātājai Džūlijai – pieci, savukārt «melnmatei» Bronksai vēl nav gads. Terjeru cunftes pārstāve Poga ir trīsgadniece.
Podziņu un Džūliju saimniece sauc par fantastiskām kolēģītēm. «Mēs visas trīs esam saistītas ar kanisterapiju. Turklāt Poga ir suns terapeits jau trešajā paaudzē. Ko nevar lielais suns, to var mazais,» zina Linda. «Klienti ir ļoti dažādi. Rūpīgi tiek izvērtēts, kurš suns katram būs piemērotāks. Atšķirībā no labradoriem Norvičas terjers ir ātrs, izveicīgs un ļoti rotaļīgs. Brīžiem šķiet, ka viņas sirsniņa pārsprāgs no laimes. Norvičas terjeru neiesaka izvēlēties kā ģimenes pirmo suni, jo šīs šķirnes suņi nav tik viegli apmācāmi. Vēsturiski norvičs nāk no Anglijas, kur fermās bijis žurku un peļu ķērājs. Mednieka instinkts ir saglabājies.»
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60