Es varu ēst un varu arī neēst, bet svars tāpat pieaug, - tipisks un bieži dzirdēts teiciens. Kā no vīriešiem, tā sievietēm. Kāpēc vieni var ēst visu neierobežotos daudzumos, bet citi, ja negrib būt resni, drīkst tikai noskatīties? Pat ja cilvēkam veicies piedzimt ar smalkākiem kauliem un tā saucamās caurbiras tipa vielmaiņu, liela nozīme ir arī ēšanas paradumiem ģimenē un dzīves stilam. Bet tajā mūsdienās dominē par daudz ēdiena un par maz kustību, apgalvo Dienas aptaujātie speciālisti.
***
Lolita Neimane, dietoloģe
Tas ir apmēram tāpat, kā jautāt, kāpēc viens piedzimst ar blondiem, cits - brūniem matiem. Vienam tie ir biezi, citam - plāni. Tas redzams pēc kaulu būves - ja ir izteikti slaidi vecāki, arī bērni būs slaidi. Ja vecāki ir apaļīgi, arī bērni būs tādi paši. Vai cilvēks piedzimst resns vai tievs, lielā mērā atkarīgs no pārmantotības. Protams, cilvēks var arī izdilt atsevišķu saslimšanu dēļ. Izteiktu caurbiru, kas visu mūžu var ēst un par kalorijām neuztraukties, nemaz tik daudz nav. Pēc savas pieredzes zinu teikt, ka pie manis atnāk sievietes un saka: līdz 25-35 gadu vecumam varēju ēst un par svaru neuztraukties, bet tad ēdiens sāka iet labumā. Arī caurbiru ar gadiem var ietekmēt dzīves stils, kas mūsdienās paredz, ka mums ir pārāk daudz ēdiena riņķī. Pat tur, kur kādreiz nebija - benzīntankos, kino. Un cilvēks pie tā pierod - viņš pierod daudz ēst, tāpat kā var pierast tik daudz neēst. Mēs kļūstam arī arvien slinkāki - birojā ir krēsli uz riteņiem, lai tikai lieki nepieceltos un kādu soli nepaspertu. Savukārt tie, kuri strādā fiziski aktīvu darbu, piemēram, strādnieki vai celtnieki, pārsvarā ir slaidi cilvēki, tur apaļīgus neesmu novērojusi.
Dainis Balodis, psihoterapeits
Liela nozīme ir ģenētiskajam faktoram. Pārmantotā vielmaiņa ir loterija. Tas, vai cilvēks var ēst kā caurbira, atkarīgs no šūnu receptoru jutīguma. Ir cilvēki, kuriem šie receptori ir jutīgi, - tie neēd tik daudz un spēj nobremzēt, bet tiem, kuriem mazāk jūtīgi, - tie ēd un ēd, un viņiem tik ātri nepietiek. Pēc tam to var saistīt ar emocionālo piepildījumu, ko cilvēks gūst ēšanas laikā, kā arī vispārējiem ēšanas paradumiem ģimenē, tam, kā tiek veidoti kontakti. Piemēram, ēšana var būt saistīta ar attiecību veidošanu, kad visa ģimene pārnāk mājās un kopīgi ēd bagātīgas vakariņas. Un tādējādi tas jau kļūst par ēšanas paradumu, kam svarīgs ir emocionālais faktors, pie kā cilvēks pierod un pārņem šādu rīcību. Tāpat bieži ģimenēs iegājies, ka tad, kad bērns bļauj, viņam iedod kaut ko ēdamu, lai viņš apklustu, un parasti tas ir kāds saldums. Un arī šī sajūta vēlāk var kļūt par pieradumu - ja cilvēkam ir kāda nepatīkama situācija, viņš pieradis labo sajūtu radīt ar ēšanu un turpina to darīt arī turpmāk.
Edgars Bodnieks, gastroenterologs un dietologs
Pirmkārt, es neatbalstu tādu jēdzienu kā "caurbira". Tas ir fizioloģiski nepareizs, jo cauri nekas nebirst, - vai nu šīs uzturvielas tiek izmantotas, vai netiek izmantotas. Par caurbiru var runāt, ja ir nopietna slimība, piemēram, izoperēta zarna, un uzturam nav kur palikt. Bet kāpēc daļai cilvēku pārtika viegli pārstrādājas un viņi no tās nepieņemas svarā, atbilde ir ģenētikā. Ir cilvēki, kuriem pēc struktūras kauli ir smalkāki un kuri varbūt nekad nevarēs celt stangu, bet ir tādi ar rupjākiem kauliem, kas savukārt nekad nedejos baletu. Ir arī divi vielmaiņas tipi - ir ātra vielmaiņa, kad uzņemtā enerģija ātri izmantojas, un ir lēna vielmaiņa. Nozīme ir arī dzīvesveidam - vai cilvēks ir aktīvs un sportisks, vai biznesmenis, kurš sēž birojā, maz kustas. Taču ap 40-45 gadiem ir lūzuma posms, kad organisms sāk novecot, cilvēks kļūst mazāk aktīvs un darba spējīgs, turklāt ir jau noteikti situēts, tāpēc var sākt veidoties liekais svars. Bet tas katram ir ļoti individuāli.