Kad Ludmilas meita Jūlija apprecējās, viņa pūrā paņēma līdzi arī
Mikeli. Mākslinieces māja kļuva klusa un tukša. Ludmila saka -
Dievs laikam redzējis viņas skumjas, un atrisinājis problēmu sev
vien izskaidrojamā veidā.
No gaisa nenokrita
Aukstā un vējainā aprīļa dienā, nākot ciemos pie mammas Pļavniekos,
Jūlija lielajā atkritumu kastē it kā dzirdēja pīkstienus.
Ieklausījās - nē, viss klusu. Dzīvoklī viņa mammai stāstīja, ka,
iespējams, atkritumu tvertnē esot kāda dzīva radība. Abas nogājušas
lejā, Ludmila ieskatījās tvertnē un ieraudzīja plastmasas maisiņu,
kurā kaut kas kūņojās. Māksliniece vēl tagad par to nevar mierīgi
runāt: "Saķēru maisiņu, uzsteidzāmies dzīvoklī un ieraudzījām, ka
polietilēna kulītē iebērta melnzeme un tajā kūņojas mazs, varbūt
tikai pāris stundu vecs kucēns. Viņam nabas saite vēl bija
asinīs."
No gaisa kuslā radība nebija nokritusi. Kāds nelietis tādā veidā atbrīvojās no nevajadzīgiem kucēniem. Ludmila bija šokā - pieredzes nekādas, mājās nav ne piena, ne knupīša. Karikatūriste atviegloti nosaka: "Labi, ka tajā kulītē bija tikai viens kucēns, nevis viss metiens - četri, pieci vai seši. Es taču būtu glābusi viņus visus!"
Kopā ar Jūliju viņa nomazgāja mazuli, tad atcerējās pa ausu galam dzirdēto, ka blakus mājā cilvēkiem esot nesen dzemdējusi kuce. Ludmila iebāza jaundzimušo azotē un skrēja uz blakus māju, meklēja dzīvokli. Atrada, taču sunenes kucēni jau sen bija atdoti labās rokās, un kucei piena vairs nebija. Atradenis jau uzstājīgi prasīja ēst, un Jūlija aizskrēja uz veterināro klīniku, kur viņai ieteica iegādāties kucēnu sauso pienu, taču arī skaidroja, ka izaudzināt tik mazu radībiņu esot gandrīz neiespējami. Tas esot vēl grūtāk, nekā kopt jaundzimušu cilvēkbērnu. Ludmilas ierastā dzīve - radošais darbs, pietiekoši garās miegam atvēlētās stundas, miers un klusums - beidzās liktenīgajā aprīļa dienā. Pamperi, termofors, piens, suņzīdaiņa barošana ik pēc stundas, vēderiņa masēšana, autiņu mainīšana… Veselu mēnesi karikatūristei radošais darbs tika atbīdīts otrajā plānā, galvenās rūpes tika veltītas strauji augošajam suņukam, kuru nosauca par Greju.
Aug arī radziņi
Māksliniece nezināja, ka no nelaimes tik viegli izglābies, suņuks
savu jauno dzīvi uzskatīs kā pašu par sevi saprotamu lietu. Ludmila
smejas: "Man droši vien arī nekas nebūtu pretī savas dzīves pirmo
stundu pavadīt miskastē, lai pēc tam visu atlikušo mūža gājumu
dzīvotu karaliski." Grejs pavisam noteikti dzimis zem laimīgas
zvaigznes. Divarpus mēnešus vecais kucēns - vācu aitu suņa
krustojums ar kaut ko - rikšo pa istabu, un uzstājīgi pieprasa
uzmanību. Ar asajiem zobiņiem viņš aizķer galdautu, un mēs pēdējā
brīdī paspējam izglābt dārgās porcelāna kafijas tases. Grejs
gatavojas man ieķert kājā, bet, zinot draiskuļa gājienus, esmu
gatava uzbrukumam - šunelis dabū ar avīzi pa degungalu un
pārsteigumā paliek muti vaļā, sak, ko tu iedrošinies! Ludmilas
maigā norājiena vietā - ak, tu mans zelta gabaliņ, nomierinies! -
es skaļi uzbrēcu - sēdēt, vietā! Grejs kaut ko tādu nav dzirdējis.
Viņš pieglauž ausis un aizlien aiz dīvāna stūra, no attāluma mani
vērojot ar baltu aci. Mājā iestājas klusums. Bilstu - atradenis
izaudzināts, viņam jāmeklē labas mājas. Ludmila par to šaubās: "Kam
es viņu atdošu? Ja nu tie cilvēki pieliek viņu pie ķēdes? Grejs
sēdēs pusbadā, līdz vēderam dubļos? Nē, nē, mana sirds nebūs
mierīga." Vēroju Greja milzīgās ķepas un saku - suns izaugs liels,
kā ar viņu tiksiet galā? Ludmila ir nesatricināma: "Viņš būs mans
sargs. Vedīšu Greju uz suņu skolu. Pēc tam, kad Mikele pārcēlās uz
dzīvi pie Jūlijas, es zināju, ka man atkal būs suns, un Dievs man
piespēlēja Greju."
Grejs nenoliedzami ir ļoti gudrs radījums. Visu manu ciemošanās laiku viņš vairs pat netaisījās darīt blēņas. Saprata, ka zelta puisēna nedarbus ne visi atzīst par ģenialitātes izpausmi. Ludmila savu dienas režīmu pakļāvusi Grejam. Kad suņu puika dodas uz vannasistabu pagulēt, viņa ķeras pie darba. Uz galda un grīdas gulst papīra loksnes, top jauni darbi. Grejam nav ļauts ne tos vērtēt, ne uzlikt autogrāfus. Sargi, Dievs, no tāda līdzautora! Šķiroties ar Ludmilu norunājam - ja pēc raksta atsauksies kāds, kas tiešām centīsies Greju iemīlēt un saprast viņa izcilību, varbūt Ludmila būs ar mieru no atradeņa šķirties. Es gan par to stipri šaubos. Izlolots un ar tādām grūtībām izaudzināts bērns - vienalga vai divkājains vai četrkājains - arvien sirdī ieņem paliekošu vietu. Taču zvaniet - tālr. 294228544