Viena no spēcīgākajām sajūtām šeit, Londonā, ir zaudētā kontrole. Dzīve it kā tipina man līdzās vai pat drusku iepakaļ, mēģinot neatpalikt. Jaunu rutīnu ir maz, un jaunu ieradumu nav vispār, tāpēc šķiet, ka katra darbība ir ilgstošas un sarežģītas procedūras rezultāts, kurā personiskajai gribai ir niecīga nozīme.
To pašu var teikt ne tikai par darbu vai citiem dzīves aspektiem, bet arī par kulināro pieredzi. Izvēles iespējas ēdienu ziņā šeit, bez šaubām, ir milzīgas. Produktu daudzveidība veikalos - vai mazākais, lielveikalos - neaprakstāma. Liela daļa no tiem ir kubiciņos, šķēlītēs, ripiņās un standziņās sagriezti dārzeņi vai pusvārīti, pustvaicēti un puscepti pusfabrikāti, kuri, visticamāk, mūsu iepirkumu grozā nekad nenonāks. Taču, ja šos produktus ignorē, veikalu plaukti rada bijīgu apjukumu. Ko lai pērk? Ko lai ēd? Kas no tā visa mums ir vajadzīgs? Kas ir labs? Iepirkumu saraksts drīz tiek aizmirsts, kad acu priekšā paveras plauktu plaukti ar interesantiem ēdieniem no visām pasaules malām vai ne tik interesantiem nostalģiskiem bērnības našķiem.
Iepirkšanos sarežģī ne tikai ēdienu daudzveidība vien. Tirgū, kurā valda asa konkurence, ir milzīgs daudzums reklāmu, īpašo piedāvājumu un atlaižu. Ik uz soļa tevi uzrunā kāds spilgts plakāts vai uzlīme "Nopērc mani!", "Ņem divus, dabūsi vienu par brīvu!", "Pērc par puscenu!", "Trīs pudeles par desmit mārciņām!" utt. Staigājot gar plauktiem lielveikalā, ir grūti atbrīvoties no sajūtas, ka tev uzbrūk no visām pusēm, ka esi spiests rīkoties tā, kā pavēl spilgtie plakāti, un izvēles brīvība ir jēdziens, kas uz Londonas lielveikaliem neattiecas. Tieši šī iemesla dēļ mūsu ledusskapī nonākusi bļoda ar treknu buljonu (galvenais - neaizmirst, ka rīt jānopērk grūbas zupai). Viss sākās ar to, ka aizgāju uz veikalu netālu no darbavietas, lai nopirktu cepumus sapulcei, kuru man bija paredzēts vadīt. Taču pa ceļam manu skatienu piesaistīja milzīgs, sarkans uzraksts pie gaļas vitrīnas "Pīle par puscenu!".
Man ļoti garšo pīles gaļa, turklāt tā bija bioloģiski audzēta pīle. Un nieka pieci lati par pīli - tā taču ir ļoti laba cena. Zinu, zinu, atrunas, atrunas, bet pīle (cepta cepeškrāsnī) nudien bija brīnišķīga. Sviestmaizēm ar pīles gaļu arī nebija ne vainas. No tā, kas palika pāri, izvārīju buljonu un rīt pagatavošu kārtīgu rudenīgu zupu.
Tomēr nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka nevajadzēja to pīli pirkt. Es nenopirku to tādēļ, ka man garšo pīle, un pat ne tādēļ, ka tai bija pievilcīga cena. Es to nopirku tādēļ, ka tai uz muguras bija milzīga, sarkana uzlīme. Šī apziņa rada diskomfortu. Tāpēc esmu apņēmies - nākamreiz, kad iešu uz lielveikalu, noteikumus diktēšu es pats. Vai nu iešu uz veikalu ar apzinātu nodomu meklēt izdevīgus pirkumus, vai rūpīgi sekošu iepriekš sastādītam sarakstam, un tādējādi sajutīšu lielāku kontroli vismaz pār vienu savas dzīves daļu.