Attiecības ar bijušo. Mazā prinča stāsts

hmmm, tragiski. bija miilestiiba un tad nav nekaa. viens no lielakajiem pasaules apsurdiem, kas manam praatinjam nepielec.

daudzpunkt izlasi tekstu, tas ir tiesi par tevi. 'kur ir milestiba bijusi tur draudziba nieienems tas vietu', ta vienkarsi nav cieniga tur sedet.

"Viņi palika draugi, bet kopš tās reizes ne reizi nav tikušies, ne reizi nav pārmijuši kaut vārdu." Tas jau nu gan ir punkts visam, man liekas, ka draugi tomēr ik pa laikam, ja ne satiekas, tad kādu vārdiņu pārmij gan.... savādāk, ja netiekas un pat nerunājas, tad tie ir svešinieki un nevis draugi.

bet princis jau neteica, ka pieder. piedereet un pieradinat ir dazadas lietas. ielaidas, pieradinaaja, un tad mulkis saprata! Mulkis, mulkis, galiigs mulkis.

Anita šad tad teica, ka ir iemīlējusies par daudz, bet viņš — par maz. Pēc laika viņi atsvešinājās. Nevarēja īsti saprast kāpēc. Anita sūtīja vēstules, bet puisis neatbildēja. Aizbildinājās, ka nekad neko nav saņēmis. Tad viņa Mārtiņam pa pastu nosūtīja arī kopīgi lasīto Antuāna de Sent–Ekzeperī grāmatu Mazais princis. Katram jāuzņemas atbildība par to, ko pieradinājis, — Anita bija pārliecināta. šitās pārliecinātās 40 gados arī aplaužas, kad vīri sāk staigāt pie citām princis kļūdījās - neviens nevienam nepieder