Atvaļinājums ar savilktu jostu. Uz Žagares tirgu
Visticamāk, to notikumu esmu izdomājusi, sapinot kopā svešus stāstus par kādiem citiem laikiem. Taču tik un tā manās atmiņās tas ir tik spilgts, ka pat atceros robežsargu kopā saaugušās uzacis un to, cik smags, sastāvējies gaiss bija viņu ķieģeļu namiņā.
Pārējo gan neesmu izdomājusi. Uz Žagares tirgu braucām bieži. Pa centrālo ielu gar koši krāsotām koka mājiņām ar krāšņām puķu dobēm priekšdārziņos. Pats tirgus bija vēl košāks. Ko pirkām mēs, neatceros, bet nopirkt tur varēja visu — krāsainus cimdus un kleitas, stādus, grozus un sivēnus. Es dabūju saldējumu, protams, garšīgāku nekā Latvijā.
Kādās brīvdienās vēl ne savilktās jostas, bet seno atmiņu dzīta, braucu pārbaudīt, kāda Žagare izskatās tagad. Ar divriteni, jo ar mašīnu mazajai leišmales pilsētiņai cauri var izbraukt, pat nepamanot, ka esi tur bijis.
Galvenā iela nav mainījusies. Tās pašas mājeles, krāsas un puķu dobes. Čigānzēni un viņu meitenes spilgtās kleitās. Kā parasti svešās pilsētās, pa taisno braucām uz kapiem un baznīcu. "Jūs taču Dievam neticat, kāpēc vienmēr pa baznīcām?" jautā meitas. Jo šķiet, ka baznīcas un kapi ko vairāk pastāsta par vietējiem. Ko nepastāsta, to piedomājam paši.
Bija pēcpusdiena. Žagares tirgus laukumā tirgošanās jau beigusies. Skatoties nelielajā, tukšajā placī ar dažiem soliem un galdiņiem, diez vai mani līdzbraucēji juta to satraukto, raibo kņadu, ko mēģināju uzķert es. Tā vieta neizceļas ne ar ko. Īpaša tā ir tikai manā galvā.
Uzklupa bads, taču pilsētas vienīgā kafejnīca tieši todien bija slēgta. Litu mums nebija, bet ar kredītkarti mazajās bodītēs maksāt nevarēja. Izmetuši loku pa lielo, nekopto parku, stūrējām atpakaļ uz Latviju. Bukaišu veikaliņā nopirkām ļoti garšīgo Bēnes radziņu. Turpat ceļmalā apēdām un mināmies mājup.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.