Bailes no vecuma liek slēpt vecos cilvēkus pansionātos

traki

Man ir 62 gadi.Pagaidām mazbērni ar prieku brauc pie mums.Man ir, ko viņiem rādīt un stāstīt. Taču ļoti labi saprotu,ka pienāks brīdis, kad negribēšu ""uzkraut""sevi dēla un vedeklas aprūpei. Lai pāriet tā ekonomiskā krīze,pēc tam varētu sākt kustināt jautājumu par brvprātīgo eitanāziju. Varbūt to nekad neizmantošu, bet būtu vieglāk dzīvot ar domu,ka pati varu aizvērt durvis no otras puses,kad to patiešām vēlēšos.

vinai nebija bailu no vecuma, tada bija vinas velesanas nomirt majas.

Esmu laikam nokavejusi ar rakstu,tacu var jau izveleties,vai maksat naudu par nabagmaju,vai panemt majas kadu ,kurs aprupes mus t,i musu vecakus,kad mes esam darba.Man ir meita kurai nekad dzive neienaks galva doma mani aizvest uz nabagmaju,jo vina redzeja ar kadu milestibu es aprupeju savu maminu,es ari stradaju,bet ne jauy vienmer vecie cilveki visu laiku ir nevarigi,ved uz nabagmaju ari,jo tas vecais cilveks neiederas interjera,vai vienkarsi trauce.Kad mes bijam berni ,vini rupejas par mums,un tas ir musu parads musu vecakiem..

Paldies par rakstu . Tēma sāpīga un aktuāla. Pēc savas pieredzes varu teikt- protams, vecam cilvēkam vislabāk ir būt savās mājās, ar savējiem, bet, lai tas būtu iespējams ir vajadzīga kāda palīdzība aprūpē. Ļoti grūti ir strādāt darbā, mājas rūpes un diendienā un naktī kopt savus mīļos... Manuprāt, ideāls variants būtu palīgsun kopējs mājās, lai tas būtu katram pieejams...

Messeit spriezam ,bet pienaks laiks un mes visi busim tadi pasi veci ,atstumti,nekam nevajadzigi cilveki,labi ja ir labi berni ,kuri ar tiru sirdi aprupes,bet ja ne,tad aizvedis uz nabagmaju,tapat ,ka mes savus vecakus gribam atstumt.Ja zel gan.Saja zina kaukaziesu tautas savus vecakus cien,un lolo lidz pedejai dienai.Ir jau ka ta ir ari musu majas ,bet sad tad otradi gadas vinu tauta.Man skit,ka vajadzetu padomat par to ka vecie cilveki ari ir cilveki,vini mus mazus loloja,audzinaja,un mes esam viniem parada par visu.Es saprotu un domaju ta.

Arī pie itāļiem tas mainās. Paplašinātās ģimenes ar cara madre kā ģimenes centru iet mazumā. Iemesli ir pavisam vienkārši - arvien vairāk cilvēku darba iespējās migrē pa visu Eiropu vai pasauli. Es pat nedomāju, ka vainīgs ir jaunības kults, kā uzskata rakstā minētais The Times žurnālists. Subjektīvā problēma ir mūsdienu sabiedrības egocentrisms un individualitātes pašrealizēšanās tieksme. Arī sieviešu profesionālā emancipācija, starp citu. Tai traucē jebkas. Ne tikai vecāki, bet arī bērni. Arvien vairāk ģimeņu rietumu sabiedrībā izvēlas bezbērnu ģimenes modeli, jo bērns traucē profesionālajai pašrealizācijai. Iespējams, tās ir kalvīnisma sekas, bet varbūt arī ne, jo šī tendence ir gandrīz vienāda visā rietumu sabiedrībā. Loģiski, ka arī veci aprūpējami cilvēki tai traucē. Objektīvais iemesls ir jau pieminētā migrācija. Veci cilvēki pārsvarā nevēlas mainīt dzīvesvietu! Nemaz jau nerunājot par valsts mainīšanu. Visbiežāk viņi pat nevēlas no laukiem uz pilsētas dzīvokli pārcelties. Ko darīt tiem, kam ir stabils darbs ārzemēs, bet aprūpējams cilvēks dzimtenē, kas neparko nevēlas atstāt savu dzimto māju? Ko darīt tam, kas strādā Rīgā, bet vecāki palikuši tālos laukos, un pārcelties uz pilsētas dzīvokli nevēlas?

lai vecumaa mani neiespundee pansionaataa un es vareetu dziivot taa kaa gribu,domaaju,ka beerni man nebuus!!!!!

p.s. Bet Rita varētu drīzāk rakstīt Londonas eseju krājumu. Vēl drusku dziļāk vajag urbt...un tad atklāsies baisa, bet patiesa modernā laikmeta aina.

Rita, paldies. Ļoti aktuāls raksts, par maz pārrunāta problēma. Skatījumu ir miljons, un modernais - neapgrūtināsim jaunos - man nepatīk. Taču taisnība arī tas, ka bieži vecais cilvēks, kas līdz nespēkam dzīvojis atsevišķi, nu jau ir svešinieks.... Nedabiski. Nedabiski. Dabiski ir kā pie itāļiem. Dabiski, bet grūti, jo, lūk, šīsdienas Sestdiena biedina no sirdskaites sievietēm, kuras dzīvo vienkopus ar savu tiešo ģimeni un vecākiem. Viņas neizturot to slodzi. Modernajām sievietēm tas ir nepieņemami. Vecums ir kā tāda vieta, par kuru var runāt, kamēr tajā neesi vēl ieradies. Bet, kad jau tajā esi ieradies, tad no tās pastu un vēstules vairs nosūtīt nevar. Tavām izjūtām pēkšņi vairs nav nekādas nozīmes. Baronese Karingtona vai kā viņu tur sauc, gan savā apgaismības taisnprātībā ignorēs, cik ļoti daudzi mēģinās pierunāt - un pat izdarīs spiedienu uz saviem vecajiem vecākiem, lai tie ātrāk eitanazētos. Tas taču taupīs līdzekļus un būs efektīvi, un vai tad būt efektīvam mūsdienās nav svarīgāk par jebko?

Man ir sapnis.Kad nespēšu vairs tikt ar sevi galā un zudīs skaidrais prāts aiziet citā pasaulē ar kulturālas EITANĀZIJAS palīdzību,neapgrūtinot savus piederīgos.

Absurds! Mūsu valsts un arī cilvēki "vaimanā" par ar vien vairak novecojošo sabiedrību. Vaimanā, nevis rada apstākļus, lai šī ne vairs jaunā paaudze (sākot ar gadiem 45 -50 un līdz 100) varētu dzīvot kvalitatīvi, ar prieku, interesanti, veselīgi. Ja jau mēs (arī es )esam vairākumā un kļūšot ar vien vecāka sabiedrība, tad kadēļ to nemana izklaides, kultūras, fizisko aktivitāšu jomās??!! Visur tikai jauno sejas, j auno problēmas. Garlaicīgi tas, jo jpusmūžā jau cits līmenis sasniegts.

Biju pansionātā. ĻOTI sirreāli - nozāļotas, skumjas urīntantiņas un trakās sūdainās vienuviet. Tiešām traģikomiski. Iesaku noskatīties par šo problēmu lielisku filmu "The Savages" - ko iesākt ar tēti, kas raksta ar kakām uz sienas, kurā pansionātā likt, kā mīlēt, ko darīt.

saskaros jau vairākus gadus,kopš aizgāja tēvs. Māte paziņoja,ka viņa šeit dzimusi,dzīvojusi,šeit arī nomirs.Mēs,bērni ,atrodamies diezgan tālu. Pēdējā laikā mūsu klātbūtne tur būtu vajadzīga katru dienu,taču tas nav iespējams.Un tā visu laiku jūtamies vainīgi,jo māte ne pie viena no mums negrib pārcelties. Apkārt pazīstamie dalās savā pieredzē,ka tieši veca cilvēka izkustināšana no viņa vides viņam ir ātri nāvējoša,ir daudz prakatisku piemēr,kaut bērni gribējuši tikai labāko. Vai vecumā cilvēks vairs nav cilvēks? Viņam nedrīkst būt sava viedokļa? Mūžīgā jaunība un stress mūs nobeigs ātrāk nekā smagais mūžs manu māti. Un sevišķi šahjā trakajā laikā redzams,ka bērniem nav vietas,lai noliktu sev blakus savus vecāku,pareizāk sakot,nav vietas,lai blakus dzīvotu vairākas paaudzes.Pati uzaugu savas vecmāmiņas aprūpēta,un domāju,ka esmu daudz bagātāku bagāžu nekā mūsdienu bērnudārzu bērniņi.

Paldies autorei par staastu. Par vecumdienaam ir jaadomaa laiciigi un jaagatavojas taam. Manupraat jaarespektee katra cilveeka briivaa griba. Ja Džoanna Karingtone veelas nomirt savaa maajaa, tad vinjai tas jaaljauj. Galu galaa briidii, kad cilveeks atstaaj savu veco miesu, ir gluzji vienalga - vai esi miikstaa gultaa, vai uz cietas griidas. Bet jauki nodziivota diena savas pashas maajaas, kur pa logu paveras tik skaists skats - taa ir iistaa veertiiba. Nav labi kaadu piespiedu kaartaa vest uz pansionaatu. Zinu kaadu gadiijumu, kad piespiedu kaartaa aizvestais peec dazjaam pansionaataa pavadiitaam dienaam aiz beedaam nomira. Un vieniigais deels peec tam stipri mociijaas ar vainas sajuutu. Bet viena no vadošajām ētikas ekspertēm Lielbritānijā baronese Mērija Vornoka lai pastaav klusu, shaadas idejas var rasties tikai ljoti samaitaataas, pateereetaaju sabiedriibas paarstaavju galvinjaas.