Grūti noticēt, ka pati krāšņo ziedu kopēja pat pa dzīvokli pārvietojas ar grūtībām. Daugavpils domes rīkotajā konkursā par skaistāko balkonu Klaudija šovasar saņēma otro vietu. "Ir cilvēki, kuriem ir daudz naudas, daudz iespēju, bet te ir daudz mīlestības," tā par Klaudijas Haļikovas balkonu saka Daugavpils domes ainavu tehniķe Marija Bule. Pašvaldība šo minidārzu konkursu rīko jau vairākus gadus, šogad tika vērtēti 29 krāšņākie daudzdzīvokļu māju un iestāžu, uzņēmumu balkoni. Balvā uzvarētāji saņēma dāvanu kartes dārza preču un stādu iegādei, kā arī puķu sēklas.
Bez puķēm nevar dzīvot
Namā, kur mīt Klaudija Haļikova, puķes ir pat kāpņu telpās un laukumiņos, arī sienas apgleznotas ar puķēm. "Kas tās kopj? Pašas kopjam, tikai citu māju iedzīvotāji nāk un zog," pikti saka kaimiņiene Gaļina. Mazajā virtuvītē, kur knapi var apgriezties, rūgst zemeņu un ķiršu vīns un uzlējumi, rindiņās saliktas ievārījumu un konservu burkas. Pati saimniece, ar ukraiņu akcentu omulīgi izrunājot krievu vārdus, žurnālisti tūlīt pat apsēdina pusdienot, jo viņas dzimtajā Odesā neviens ciemiņš netiekot izlaists no mājas nepacienāts. Lai es nekautrētos, abas ar Gaļinu aiziet istabā, man jāsēž vienai un jānotiesā apetītlīgs gulašs, tikai tad var iet uz balkona un apbrīnot puķes.
"Es bez puķēm dzīvot nevaru. Ko iestādu, tas uzaug. Ja puķēm
iesi klāt ar labestību, viņas saprot, jūt, atbild ar to pašu.
Citreiz pati brīnos, pelargonijas jau kuru gadu izaug divu metru
garumā. Nu bet arī es tām neko nežēloju, pērku zemi, mēslojumu,
citreiz labāk pati nepaēdīšu, bet puķītes pabarošu, aplaistīšu,"
stāsta Klaudija. Augsni balkonam viņa pērk veikalā, pievieno kūdru,
bet katru gadu zemi puķu kastēs nemaz nemaina. Kaut gan uzskata, ka
galvenais puķēm ir tās nepārliet, lai saknēm nebūtu pārāk daudz
mitruma, balkonu viņai nākas laistīt katru dienu, jo to kveldē
pusdienas saule. Laistāmo ūdeni parasti ņem no krāna, pat
nenostādinot, jo ūdens Daugavpilī esot labs. Savas puķes Klaudija
lutinot ar Polijā ražoto mēslojumu, atsevišķi gan pelargonijām, gan
begonijām, komplekso mēslojumu nepērkot. Vienīgi, ja veikalā nekā
cita neesot, tad ņemot to pašu Vito. Klaudijas balkons ziedot līdz
pat vēlam oktobrim, tad stādus podiņos nogriež līdz trim lapām un
nes istabā. Līdz pašai saknei nogriezt nedrīkstot, tad augs var
aiziet bojā. Pavasarī balkons atdzīvojoties jau aprīļa beigās, jo
ģerānija iztur salu pat līdz mīnus sešiem grādiem. Visvēlāk, jau
jūnija sākumā, izstāda vārīgās begonijas.
Balkonam jābūt spilgtam
"Tādu mīļāko puķu man nav, visas ir ļoti mīļas. Taču balkonam jāizvēlas pēc iespējas spilgtākas puķes, lai labāk izskatās, ja ir spilgti sarkanas, tad vajag blakus baltas, rozā, lai atsvaidzinātu, tad vēl arī lillā, man patīk, lai būtu tā koši. Begonijas, petūnijas, pelargonijas. Petūnijas gan ir tādas vārīgas, lietus parasti sakapā ziedus." Klaudija stāsta, ka reiz puķu veikalā nopirkusi dažādas svešas puķes, kuras uz paciņas bijušas sazīmētas krāšņas, taču ziediņi bijuši tik mazi un bāli, tāpēc viņa izvēlas jau pārbaudītas, vienkāršas, tomēr košas puķes, arī samtenes, fuksijas stāda dažādos podiņos un traukos, gan pakarinātos pie sienas, gan vienkārši saliktos uz grīdas. Košu akcentu balkonam dod arī oranžie mežrozīšu augļi, sabērti uz paklājiņa, lai žūst tējai.
Virs balkona, blakus ģerānijām, piestiprināts putnu būrītis. Pēc Klaudijas lūguma to darinājis kaimiņš. Pirmie uz būrīti atlidojot strazdi, tad striži (svīres), tad pašas beidzamās - zīlītes, kas paliekot visu ziemu. "Man teica, ka uz balkona putni nedzīvos, bet, re, ka dzīvo gan! Man patīk dzīva radībiņa. Stundām sēžu uz balkona un priecājos. Strazdiem gan te patīk raut ģerāniju ziedlapiņas un nest būrītī savas ligzdiņas vīšanai, bet nu nekas, pasaucu kaimiņienes, mēs skatījāmies un smējāmies."
Rozes te neaudzē
Klaudija Haļikova pēc profesijas ir grāmatvede, dzimusi Austrumukrainā, apprecējusies ar padomju armijas virsnieku, dzīvojuši Belgradā, Vācijā, Kaukāzā. Tad 1980.gadā vīrs, kara celtnieks, norīkots dienēt Daugavpilī. Te piedzimušas abas meitas, vīrs pirms septiņiem gadiem miris. Gribējusi mainīt dzīvokli uz Odesu, bet neizdevies, laikam liktenis. Sapņos gan rādoties mammas rožu dārzs, gribējusi arī te vīteņrozes ieaudzēt, taču nosalušas. Tagad Klaudija dzīvo viena, meitas arī apprecējušās ar virsniekiem un dzīvo Petrozavodskā, aicina māti pie sevis, taču Klaudija negrib nekur braukt. Kaut arī pati sāpošo kāju dēļ vairs no mājas nevar iziet, par dzīvi nesūdzas, kaimiņienes atnes pārtiku, kaimiņš Vaņa ar mašīnu aizved uz tirgu.
"Esmu te pieradusi, mīlu Daugavpili, klusa, tīra, zaļa pilsēta, sirsnīgi cilvēki. Es nejūtu, ka te būtu kāds naids starp tautībām, mūsu pašu mājā dzīvo latvieši, krievi, es, ukrainiete, bet visi ļoti draudzīgi dzīvojam. Cits citam piedāvājam puķes, ja kaut ko garšīgu pagatavojam, arī pacienājam.
Es ar savām puķēm sarunājos, pat bučoju tās, vakarā pienāku, saku, nu, manas mīļās, ar labu nakti! Jūs esat tik skaistas, gan man, gan citiem acis priecējat. Tā parunājos un eju gulēt."4