Pēc bērnu piedzimšanas Agita pārtrauca strādāt, lai gan tas viņas profesijā nozīmēja zaudēt arī kvalifikāciju. Taču Agita to nepārdzīvoja, viņa sevi veltīja ģimenei. Bērnu tēvs pelnīja naudu. Dažkārt gan Agita pārmeta, ka vīrs varētu būt labāks apgādnieks.
Tad Agitu gadiem nesastapu, tikai no paziņām dzirdēju, ka viņas
ģimene pajukusi. Bērnus audzinot viena, kaut kur piestrādājot, taču
ne savā profesijā. Dzīvojot no rokas mutē, jo tēvs par bērniem
neinteresējoties.
Tētuks nokrita no gaisa
Nesen nejauši saskrējos ar Agitu uz ielas. Kādreiz spriganā sieviete nu izskatījās pavisam sakritusies, pelēka, lai gan četrdesmit gadu taču vēl nav nekāds lielais vecums.
Agita pavēstīja, ka kārtējo reizi esot aizgājusi no pārdevējas darba. Nespējot visu dienu aiz letes nostāvēt. Taču visvairāk viņai sāpot tas, ka viņu esot nodevuši bērni, pusaudžu vecumā pārcēļoties uz dzīvi pie tēva. "Esmu palikusi viena, pilnīgi viena!" Agita nervozi žestikulēja. Viņa pat nedrīkstot aizbraukt paskatīties, kā bērni tēva jaunajā ģimenē mitinās. Ar bērniem drīkstot tikties tikai neitrālā vidē. "Bet es gribu redzēt, kur viņi guļ, pie kāda galda mācās," Agita šņukstēja. Turklāt izskatoties, ka viņi pēdējā laikā pat cenšoties izvairīties no sastapšanās ar māti, pat uz telefona zvaniem neatbildot. Meita, kas ir vecāka par dēlu, šad tad uzrodoties, bet tikai uz īsu brīdi. Gadās, ka tēvam viņa stāsta, ka brauc pie mammas, bet patiesībā nakšņojot pie draudzenes. "Meitai vidusskolas pēdējie gadi, protams, draudzenes svarīgākas," pārmetoši secināja māte.
Todien centos Agitu uzmundrināt - bērni jau izauguši lieli, tāpat māte ilgi pie sevis nenoturētu. Kāpēc nepadomāt par sevi? Vajag uzpucēties, paskatīties apkārt - varbūt laime vēl uzsmaida?
Taču Agita neklausījās, viņa vienā laidā gānīja bijušo vīru un viņa draudzeni, kas nekaunīgi aizvīluši bērnus. Pie Agitas bērniem nācies dzīvot vienistabas šaurībā un ne pie pārāk labas rocības, taču nu viņiem katram sava istaba, regulāra kabatas nauda. Dēls pat skolu mainījis, lai varētu pārcelties pie tēva Pierīgā.
Šķīrāmies drūmā noskaņojumā. Apmainījāmies telefona numuriem. Tagad Agita pasākusi regulāri man zvanīt. Vienmēr viņa atkārto vienu un to pašu, zākā bijušo vīru. Bērnu tēvs gadiem neesot rādījies, meita savulaik dusmās teikusi, ka būtu gatava tēvu nosist par to, ka viņš viņus pametis. Taču tagad tētuks nokritis kā no gaisa - vienudien ienācis pagalmā un aicinājis atvases nosvinēt atkalredzēšanos kafejnīcā.
Agita aizsvilstas: "Kad grūtākais laiks garām, bērni jau palieli, tad nav nekāda māka pielabināties ar kafejnīcām un kabatas naudām. Taču ar to vien nepietika - vajadzēja vēl bērnus aizvilināt! Gan jau uz to pamudināja draudzene, lai noturētu sev vīrieti!"
"Bet viņai taču tā arī nav nekāda dāvana - dzīvot kopā ar vīrieti un viņa pusaudžu vecuma bērniem," iebildu.
Žēlošanās Agitai nu kļuvusi par īstu apsēstību. Viņa citos neieklausās. Redzu, viņa dzen sevi postā - ne nomierināties var, ne pastrādāt, ne savu dzīvi sakārtot. Nezinu, kā viņu mierināt, kā sapurināt.
Kāds risinājums?
Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģe Ilze Pastare uzskata - lai izvērtētu šo situāciju, būtu jāuzklausa gan māte, gan tēvs, gan bērni. "Kā noprotams, Agita ar bijušo vīru pēc šķiršanās nav varējusi saglabāt attiecības, kurās viņi joprojām saviem bērniem būtu kā māte un tēvs. Tātad viņi nav varējuši mierīgi runāt par lietām, kas saistās ar bērnu audzināšanu," komentē psiholoģe.
"Reizēm mēdz būt tā - kamēr bērni ir mazi, viņiem ir viens skatījums uz vecāku šķiršanos, bet paaugoties tas mēdz mainīties. Bērni lieliski saprot, ka situācija nav tik viennozīmīga, kā māte vai tēvs ir stāstījuši. Un ir tikai dabiski, ka arī bērniem var būt savs viedoklis, savas vēlmes un izpratne, pie kura no vecākiem dzīvot. Ne vienmēr viņu viedokli kāds ir iespaidojis vai ietekmējis no malas. Tāpēc bērniem nevar pārmest nodevību pret kādu no vecākiem. Aiziešanai iemesls noteikti nav tikai materiālās situācijas uzlabošanas iespējas. Bērniem patīk dāvanas, bet viņi nav ciniski salti aprēķinātāji, lai tāpēc vien pamestu māti.
Runa ir ne tikai par Agitu un viņas bijušo vīru, bet arī par to, kā šajā mātes un tēva saspīlētajā attiecību gaisotnē jutās viņu bērni. Ne jau tikai fiziska kopābūšana mūs padara tuvus, ļoti svarīga ir tieši emocionāla saikne. Tā var būt ļoti cieša arī no attāluma, bet pārtrūkt, dzīvojot līdzās. Bieži pēc šķiršanās bērniem tiek uzvelts vecāku neizdevušos attiecību smagums, viņiem jājūtas līdzvainīgiem par ģimenes grūto finansiālo situāciju, jāuzklausa pārmetumi par otra vecāka rīcību, par to, ka mātei bijis jāziedojas bērniem, jāpamet profesija. Iespējams, ko līdzīgu nācies izjust arī Agitas bērniem. Tāpēc tagad mātei jādomā, kā vēl vairāk nepazaudēt emocionālo saikni ar saviem bērniem. Pārmetumi bērniem par nodevību, tēva un viņa draudzenes noniecināšana, turklāt, ja tie vēl izskan bērnu klātbūtnē, pie risinājuma nevedīs.