Bez dāvanām, lūdzu!Bērni slīkst grabažās

Nuu nezinu gan. Izskatas ka raksts vienkarsi parkopets no Times. Nedomaju ka Latvijaa dzimsanas dienas bez davanam tik driz klus popularas. Ari jaunais Dienas "ieterps" ir kopija no Times. Paskatieties

Kāpēc Dienā un par svešu zemi? Vnk Rudušas kundze devusies padzīvot uz Londonu, un , tā kā viņa ir liela Dienas draudzene, kāpēc gan neizmantot bezmaxas ārzemju korespondentu, par to maxājot nelielu honorāru? Tā teikt divi vienā.

manuprat, te ir janoskir ta situacija, kad bernam tiek davinatas tiesham attistoshas, nepiecieshamas lietas un "kartejais kraams" bernam, kuram visa kaa pietiek. mans puika uz 5 gadu jubileju sanema savu pirmo velosipedu dzive un sajutas ka laimigakais zens pasaule un ir tads vel joprojam, jo velosipeds tiek saudzets, kaut varetu atlauties katru gadu pirkt jaunu. mani bralja berni noverte pat no eiropas vestos pastelja kritinus vai zimulju komplektu un mazas attistoshas speles, kamer draudzenes meita, kuru vairs nevar saskatit aiz barbiju kalniem, sajusminas par kartejo zimola brinumu tiesi divas minutes. varbut tadiem berniem butu vertigi veltit vienu mantu parpludinato dzimsanas dienu labdaribai....

Te man rodas filozofisks jautājums - kāpēc kārtējo reizi "Dienā" kā pamācošs latviešiem tiek publicēts raksts par pavisam citas zemes un kultūras sadzīvi un problēmām?...

Raksts ir par ilgdzīvojošām pārtikušām valstīm, ne nabadzībā slīkstošo Latviju, kur dāvina kladi un flomasterus. Nav jau uzreiz uz sevi jāattiecina. Ja raksts ir par Āfrikas salu, kur iedzīvotāji dzīvo palmu lapu būdās, nē, tas nenozīmē, ka tev tāda Latvijā momentā jāsliej augšā. Izlasi un pieņem zināšanai, ka citas tautas savos apstākļos dzīvo tā.

Daudz arī esmu domājis par šo tēmu. Tomēr uzskatu, ka dāvanas bērniem pienākas! Cits jautājums ir ko dāvināt? Manuprāt, "grabažu pilna māja" problēma nav vis faktā, ka visi kaut ko dāvina,bet faktā, ka lielākā daļa šim pasākumam pieiet formāli, bez izdomas un patiesībā viņiem pašiem ir vienalga vai jubilārs priecāsies vai nē. Vienaldzība ir mūsu šālaika lielākā problēma un ja to atrisinātu viss būtu baisi labi. Dāvanai nav jābūt noteiktāmateriālāvērtībā, bet tai jābūt oriģinālai! Īpašai un neredzētai! Tam jābūt pārsteigumam un, ticiet man, tad tas bērns nevis mehāniski raus nost iepakojumu no visām kastēm un izpakoto metīs jaunajā miskastē, bet tvers katru mirkli, lai izbaudītu dāvanu. Agrāk mēsnevarējām nopirkt dāvanās un tās darinājām paši..... Bija forši! Dāvināšanas formālisms jau ir izpleties visāsdzīves situācijās, un es, kārtējo reizi saņemot aicinājumu uz kādām kāzām, kur man piedāvā sarakstu ar lietām, kuras jaunais pāris grib un kuras tad man tagad šiem jādāvina,principā to ignorēju - vai nu nedāvinu neko, vai to ko gribu uzdāvināt tieši es. Labdarība,protams,arī laba lieta, bet man šķiet ka 90% aprakstīto ballīšu tā labdarība arī ir tīrā formalitāte, kur neviena puse īpaši nepiedomāpie tās labdarības - nu tā, esmu mazliet uzlabojis karmu, tagad iešu papriecāties. Tad jau drīzāk, ja grib bērniem labdarību mācīt var pēc ballītes kopā ar senčiem apsēsties, apskatīt dāvanas un ndaļu no tām kopā aiznest uz kādu bērnu centru,nezinu ko vēl bērniem, kuriem tādu mantu nav. Tad tas jubilārs tiešām varētu saprast ap ko lietas grozās!

Reiz piedzima puika par kuru ārsti teicā ka viņš neizdzīvos un ja izdzīvos tad būs ar īpašam vajadzībām, toreiz teica -invalīds.Tagad puisis ir veiksmīgs students un nodarbojas ar sportu,strādā tiesa nelielas problēmas viņam ir, bet nu visāda ziņā viņš ne ar ko neatškiras no citiem jauniešiem.Un vēl laukos ,ja vajag darbaspēku no pansionāta ar garīga rakstura traucējumiem cilvēku var sarunāt ,lai pensionārei malku sanes malkas šķūnī un drusku sev nopelna konfektēm, radioparātam un tā tālāk,kamēr viens otris veselais prot vienīgi palūgt latu alhoholam.Nu pirms kaut ko dāvina, labi ir neuzkrītoši novērtēt ,ko vajadzētu, nu nav jau tā Latvija ar nelieliem izņēmumiem bagātnieku zeme.Nu nedāvinat tam bērnam simto mašīnu vai lelli ,bet lietas kas attīsta smadzenes -puzli, grāmatas, zīmēšanas piederumus sporta piederumus,kaut kādu muzikas insrumentu.

Neapšaubāmi, zemes dzīlēs apslēpto resursu pārlieka izmantošana ir novedusi civilizēto pasauli strupceļā, kas patreiz tiek saukts par "krīzi". Absurdi būtu nonākt Ķīnas situācijā, kad viss ir ķīmiski piesārņots daudzu,praktiski nevajadzīgu lietu ražošanai. Pieaugušu cilvēku iracionālā tieksme "izgudrot" jau radījusi Zaļo domāšanu, bet tā, savukārt , sevi reklamējot izmanto materiālus, kuri saražoti to pašu Zaļo domāšanu pilnīgi ignorējot. Līdzīgi, kā lekcijas " Pret smēķēšanu " pārtraukumā visi draudzīgi iet uzsmēķēt. Izeju jebkurā gadījumā parādīs pati daba , jo cilvēks nav ieprogramēts pārtraukt darboties.

jautājumam - zinu, esmu politnekorekts, bet viltus humānisms pret visādiem "ar īpašajām vajadzībām" strauji rok kapu mūsu civilizācijai genofonda degradācijas dēļ. Šeit nerunāju par tiem, kuri nelaimes gadījuma dēļ iedzīvojušies kustību traucējumos, kā arī par ļoti veciem cilvēkiem. Pats termins "ar īpašām vajadzībām" jau ir ārprātīgs. Katram no mums ir kādas īpašas vajadzības :) bet šis te nostāda tos radījumus pāri sabiedrības veselajai daļai. Par tēmu - svaigs skatījums uz problēmu un visai labi trāpīts. Mūsu ģimenē ir tāds sens jēdziens "dāvināmie trauciņi" - bezjēdzīgas lietas, kas tiek pirktas un dāvinātas dāvināšanas pēc. Pēdējos gados kaut kā ir izdevies māju no tādām atbrīvot. Arī bērni - svinības tradicionāli tiek rīkotas tikai "īstajā" dienā un saņemtas tikai nedaudzas dāvanas. Taču tādas, kuras bērnam sagādā prieku un ierosmi darboties ar tām ilgāku laiku. Ja kas - mazam bērnam, kam vēl nav savas "stila prasības", apģērbs nav dāvana, tas ir tikai gadījums, kad pieaugušie ir nodzinuši skopumu, lai uzdāvinātu bērnam lietu, kas viņam tik un tā ir vajadzīga, bet bērna acīs neasociējas ar dāvanas (kaut ko rotaļām, priekam, izziņai domātu) statusu.

Aizdomājos par šo tēmu kādu laiku atpakaļ, kad ar mantām pārbāztajā istabā mēģināju rīkot reviziju, un stiepu uz atkritumiem ne vienu vien miskastes maisu... man bērnībā bija viena mantukaste, un kur nu vēl sava istaba, tādēļ, manuprāt to, ko ar vīru nesaņēmām bērnībā, ar uzviju kompensēman savam bērnam, - visu visu! Viņš taču ar 85% mantu nespēlējas, bet dāvina tāpat.

Ja cilvēki ar īpašām vajadzībām var darināt suni, ar ko tu esi sliktāka, ka nevari piediegt tam galvu ciešāk??

vajag vairāk dāvināt naudu! un arī nebūs nekādu problēmu..tikai vēlams vienoties, kāda būtu optimālā summa, lai nesanāk atkal mērīšanās ar krāniņiem :)

Pārtikušas ģimenēs varbūt tiešam var iztikt bez dāvanām,bet ne tik pārtikušas...Nesen dzimšamas dienā vienam puikam uzdāvināju grāmatas un flomasterus, ko viņs tūlit lika lietā lai labāk izpildītu skolas vizuālo darbu pēc tam aizlienējās māsiņa, jo viņai arī kaut ko gribējās uzzīmēt,ir gadījies pirkt klades un dāvināt, jo skolā vajag un tās nav dzērajģimenes.

Man šķiet, ka līdzsvaru starp labdarību un bērna sarūgtinājumu par to, ka nav dāvanu, var atrisināt tādējādi, ka bērns saņem vienu dāvanu - no vecākiem, bet pārējie ziedo kaut kam citam. Dāvanas bija derīgas agrāk, kad mums nebija visa, kas nepieciešams. Tā es bērnībā no vecākiem saņēmu ziemas mēteli vai siltos zābakus un biju ļoti priecīga, tie nebija nekādi krāmi un nekur nevāļājās, bet tika novalkāti. Tagad situācija ir cita. Mūsu bērniem un arī mums pašiem taču šīs pamatvajadzības ir apmierinātas, tad nav nemaz slikti uzdāvināt kaut ko tiem, kam nav tā paša kā man pietrūka bērnībā.

Tāds vates suns ir vērtība, jo to gatavojušas ļoti centīgas rokas . Tā gaišā enerģija nevar pazust !