Bijušais rezervists
Iedomājieties, kādas šausmas mūs pārņēma, kad, pērn pārceļoties uz Londonu, atklājām, ka mūsu rajonā nav pilnīgi nevienas picērijas un arī neviena no mūsu rajonu apkalpojošajām "telefona picērijām" nespēj piedāvāt ēdienu, kas atbilstu kārtīgas picas definīcijai. Pagāja vairāki mēneši, un sapratām, ka labas picas atrašana prasīs pārāk daudz laika, tādēļ pica jāsvītro no ātro alternatīvu saraksta. Taču tas nenozīmēja, ka bijām gatavi no picas pilnībā atteikties.
Tā vietā pica kļuva par projektu — kā pagatavot autentisku picu mājas apstākļos. Pirmajā piegājienā izmantojām elektrisko maizes cepamo mašīnu. Pēc stundu ilgas rukšķēšanas un vaidēšanas mašīna izspļāva mīklas piku, ar kuru pietika divām divpadsmit collu picām. Mīklu izrullējām, sametām virsū tomātus un peperoni, un — cepeškrāsnī iekšā. Pirmie mēģinājumi nebija pilnīga izgāšanās. Liekot lietā gatavu itāļu tomātu mērci ar baziliku, lētu poļu mocarellas sieru un dažādus garnējumus, rezultāts bija puslīdz pieņemams. Pica noteikti bija ēdama, taču vienlaikus radīja kņudošu vēlmi to uzlabot. Augstākas šķiras mocarella bija pirmā lieta, kas ļāva pilnīgot garšu. Tad mēģinājām paši pagatavot tomātu mērci, un izrādījās, ka visvienkāršākais variants garšo vislabāk — sagriezti tomāti no bundžas, svaigs baziliks un nedaudz cukura. Tātad siers un mērce ļāva uzlabot picas kvalitāti, bet ne tik jūtami, lai attaisnotu iztērēto laiku un pūliņus.
Galu galā mēs nonācām pie secinājuma, ka problēma ir mīklā. Lai gan mīklas rullēšana ir viens no patīkamākajiem picas pagatavošanas brīžiem (turklāt tajā var aktīvi piedalīties arī piecgadīgais dēls, kurš izbauda leģitīmo iespēju ieviest pilnīgu haosu virtuvē), tomēr visas ģimenes līdzdalība nespēja nodrošināt vēlamo rezultātu. No cepeškrāsns nāca ārā ļenganas picas ar piemirkušu pamatni. Bija nepieciešamas radikālas reformas. Rūpīga kulināro interneta forumu izpēte noveda pie secinājuma, ka uzlabojumi vajadzīgi divās jomās — pirmkārt, no procesa jāizslēdz maizes mašīna, aizstājot to ar elementāru mīklas recepti un muskuļu spēku. Un, otrkārt, jāiegādājas pizza stone jeb apaļa akmens plātne, kas tiek iepriekš sasildīta cepeškrāsnī un uz kuras liek picu, tādējādi panākot autentiskāku, maizes krāsnij līdzīgu efektu.
Reformas bija ļoti veiksmīgas — mūsu picas ieguva gardu, kraukšķīgu, bet vienlaikus ne pārāk sausu pamatni. Picas tagad kļuvušas par regulāru svētdienas vakara maltīti. Tas ir ļoti patīkams veids, kā visa ģimene var, kopā mīcot, rullējot un garnējot, pabeigt vienu nedēļu un sagatavoties nākamajai. Manuprāt, pica tagad ir daudz vērtīgāka iknedēļas rutīnas sastāvdaļa, nekā tā bija rezervista laikos. Bet kas tādā gadījumā ieņēmis rezervista soliņu, jūs jautāsit? Mēs nesen atklājām indiešu "telefona restorānu", kas gatavo nepārspējamu kormu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.