Sākas bubināšana par iespējamo atgriešanos Parīzē. Es iebilstu un aizvelku sievu sev līdzi uz Ruānu. Bet brauciena beigās kļūst pilnīgi skaidrs, ka vīrs, kas vada šo ceļojumu, ir pilnīgs idiots. Tas esmu es, - šos tekstus, dažas dienas pirms paši šķērsojam Francijas robežu, es izlasu un neaizmirstu The Washington Post žurnālista Džoela Ahenbaha aprakstā par braucienu uz Luāras ielejas pilīm.
Man toties pilnīgi skaidrs kļūst kas cits. Visus pasaules vīriešus vieno kopīgs kreņķis - kašķīgas sievietes. Mājās viņiem vēl ir iespēja dusmās triekt pret sienu mobilo telefonu vai aizcirst durvis. Bet kur liksies kopējā mašīnā tūkstošiem kilometru no mājām?
Un tad viņiem arī tiek! Mūsu gadījumā par to, ka jau trešo ceturto dienu bez apstājas līst smags, arvien biezāks lietus, iedzīdams dubļos ne tikai Luāras ieleju, bet arī Atlantijas piekrasti. Toties no Rīgas pienāk ziņas par brīnišķīgo zelta rudeni. Kurš vainīgs? Tālu nemeklēju. Vainīgais, noguris un nelaimīgs, sēž tepat blakus pie stūres. Tu mani uz Franciju atvilki! Es negribēju te braukt, es vispār šoruden nekur negribēju braukt! Meitas mašīnā klusas pelītes.
PRETĒJĀ KRASTĀ - LATERNAS BRITU SALĀS
Vispirms iebraucam Kalē uzmest aci Eirotunelim. Lai zinātu, kur tas atrodas, kad nākamgad varbūt saņemsimies kreisās puses satiksmei Britu salās. Tuneļa garums 52 kilometri, 39 no tiem zem Lamanša gultnes. Vilcieni kursē kā tramvaji. Milzīgajā Cite Europe iepirkšanās pasāžā, kas atrodas pie pašas Eirotuneļa ieejas, ņudz valodas un ādas krāsas.
"Kas nu tur liels - iekrampējies auto straumē un min līdzi," smejas pa ceļam satikta nīderlandiešu meitene. Viņa ar savu puisi un vecu kravas busiņu no salām atgriežas mājās. Mēs savukārt tikko no Beļģijas. "Vai zināt, kādas anekdotes nīderlandiešiem vislabāk patīk? Par beļģiem," meitene vēlreiz nozibina zobus un nošausminās, cik Beļģija, salīdzinot ar Nīderlandi, nesakopta. Vai tiešām mēs to neesam pamanījuši? Bet viņas puisis tikmēr nomazgājis vakariņu traukus.
Nakšņojam netālu no Kalē, vēju neaizsargātā zemesraga Cap Blanc-Nez pakājē Opāla krastā. Baltas, stāvas klintis, nepieejama jūra lejā un tikpat kā neviena cilvēka. Klusumu jauc vējš un traktors, kas līdz pat saulrietam grabinās pa novāktu labības lauku. Tikai vēlāk tūrisma ceļvežos izlasu, ka šis ir visgleznainākais krasta posms. Bet vispirms mani aiz piedurknes rausta Sāra. "Mammu, skaties, Lielbritāniju var redzēt!" Pēc kartes, protams, zinām, ka atrodamies šaurākajā Lamanša vietā, bet to, ka pretējā krastā būs samanāma sauszeme, neesam iedomājušies. "Dovera," paskaidro naktsmāju saimnieks. Kad sāk krēslot, Lamanša pretējā krastā iedegas laternas. Nekas īpašs jau nenotiek. Sēžam uz tikko apartas franču zemes, vējš trenkā norautas lapas, un mēs skatāmies uz svešu, izgaismotu pilsētu ārpus kontinenta. Iespējams, vīns uzdzen sentimentu.
No rīta ziņkārīgi blenžam, kā britu pensionārs pagalmā ar pulti saāķē kopā savu mašīnu ar mobilo mājeli. Zemesraga takas izstaigājam kājām - kopā ar franču pensionāriem. Jo ir rudens, darba nedēļas sākums, kad atvaļinājumu sezona beigusies un visi pārējie franči skolās un darbos. Bērnus un jaunus cilvēkus redzam tikai brīvdienās. Vienubrīd man pat sāk šķist, ka uz mums skatās aizdomīgi. Kāpēc mūsu bērni nav skolā?
Turpmākās dienas no Lamanša piekrastes nenovirzāmies. Cita citai seko mazas Normandijas zvejnieku pilsētiņas ar zili krāsotiem logu slēģiem, katedrālēm un ielām, kas beidzas okeāna klintīs. Zivju tirdziņi un krodziņi, kas fruits de mer - garneles, astoņkājus, krabjus un mīdijas - piedāvā par 30-40 eiro porcijā. Porcijas skaistas un lielas. Centrālajos laukumos neiztrūkstošas frī kartupeļu būdeles un kreperijas - pankūku ēstuves. Pusdienas laikā jau tā tukšās pilsētiņas apklust pavisam. Uz divām stundām slēgtas gan valsts iestādes, gan veikali. Paziņa, kas tikko Normandijā bija kādā skolā, stāsta, ka arī tur esot pāris stundu pārtraukums. Vecāki savas atvases ved uz mājām pusdienās. Toties pret vakaru pludmales, ielas un krogi atdzīvojas. Vīna reibinātas balsis dzirdam vēl vienos divos naktī. Pēc tam tikai baložus. Ar tiem naktīs aizmiegam un rītos mostamies.
Opāla krastu nomaina Alabastra krasts ar kaļķakmens klintīm. Tad Perlamutra krasts, kur 1944.gada jūnijā Hitlera okupētajā Francijā sabiedrotie izsēdināja savus jūras kājniekus un sāka Normandijas desanta operāciju. Vietējās pludmales tolaik dotos kodētos nosaukumus - Utah, Omaha, Juno - saglabājušas joprojām. Un krastmalas klintis - vācu būvētos nocietinājumus. Tie izskatās mūžīgi.
Par tālaika notikumiem jālasa vēstures grāmatās, ne ceļojumu aprakstos. Karaspēka stratēģiju izpratne nav arī mana stiprā puse. Tomēr pašai par pārsteigumu pa pazemes ejām un bunkuriem ložņāju tikpat alkatīgi kā mans dzīvesbiedrs. Bet meitas, kas no garlaicības trinas, šajā vietā iegūst Disnejlendas apsolījumu.
AUSTERES MAISIEM
Kankalas austeres ir īpašas, savu neatkārtojamo garšu tās iegūst no spēcīgajiem paisumiem, kas katru dienu skalojas tām pāri - kārdina ceļveži, un mēs dodamies uz Kankalu ēst austeres. Taču kilometrus desmit pirms pilsētas Artis pēkšņi piebremzē. Ceļa malā aiz dubļu peļķes pamanījis vairākus šķūņus ar zīmīgu izkārtni vente huitres moules. Pārdod austeres, mīdijas - dažus atslēgas vārdus franču valodā esam apguvuši nepūloties. Piestājam. Šķūņi atgādina nekoptas auto remonta darbnīcas, taču iekšā ir tas, ko meklējam. Maisiem. Skaļi gaudojošā konveijera līnijā ik pa laikam izlec mehāniskas ķepas, kas austeres sašķiro pēc izmēriem. Tirgošanās notiek blakus telpā. Mums priekšā kāds franču pāris. Kungs lietpratīgi degustē visus trīs izmērus un izvēlas vidējās. Mēs gudriem ģīmjiem izvēlamies tās pašas. Pārdevējs austeres rūpīgi sapako koka kastītē un apliek ar jūraszālēm - lai neapkalst. Trīsarpus eiro kilogramā. Mīdijas gandrīz par velti - divi eiro. Pērkam tik, cik var panest. Pie viena arī noskaidrojam recepti mīdiju pagatavošanai. Siekalas mutē sadzen jau domas vien. Tuvākajā lielveikalā, paņēmis aiz rokas divas kundzītes, Artis lūdz, lai mums plauktos parāda to, kas receptē rakstīts. Smalkie franču vārdi izrādās krējums, ķiploki, pētersīļi. Bet vakariņas - brīnišķīgas.
Ar austerēm līdz vakaram negaidām. Pirmajā atpūtas vietā, kalnā ar skatu uz Kankalu, laužam vaļā. Tiem, kas pie stūres un kam vēl nav 18, tiek tikai austeres un citrons, man arī baltvīns. Artim ir speciāls austeru atveramais nazītis. To viņš nopirka kādā no iepriekšējām austeru reizēm. Un dabūja no manis pa kaklu. Pieci eiro - tāda nauda! Vai tad nevarēja iztikt ar parasto nazi? Savu skopumu ņemu atpakaļ dažas dienas vēlāk, kad, kā rakstīts Rutes ceļojuma piezīmēs: "Tētim izblieza drošinātājus." Arī nākamos un aiznākamos. Nieks, ka nedarbojas logu pacēlāji un pazudis salona apgaismojums. Nav arī iespējams attaisīt gandrīz tukšās degvielas bākas vāciņu. Ir sestdienas pēcpusdiena, servisi slēgti. Līdz pirmdienas rītam nolemti šosejas malai mašīnā ar tukšu bāku, bezcerīgi piestājam pirmajā tankā. Vismaz kafiju iedzert. Kamēr mēs ap kafiju, Artis ap mašīnu. Labais austeru nazītis! Ar tā palīdzību viņam izdevies atmūķēt vāciņu.
Iebraucot Kankalā, cenas pavisam citas. Šī nelielā ostas pilsēta pārtiek tikai no austerēm. Tirdziņos tās pārdod šķīvjos, nevis kilogramos. Lai gan, salīdzinot ar Rīgu, arī tur cenas šķiet smieklīgas.
Normandija ir ābolu zeme - šo saukli jau esam dzirdējuši agrāk. Slaveno ābolkūku tarte Normande nogaršojam Ruānā, un tā ir tieši tik garda, kā biju iztēlojusies. Par kalvadosu - ābolu degvīnu - man nav ilūziju. Zinu, ka tas man negaršo un ka Remarka romānu varoņi, triepdami iekšā glāzi pēc glāzes, drīzāk ir smagi dzērāji, nekā romantiski bohēmisti. Tomēr kalvadoss jānopērk. Šosejas malā pamanām norādi uz kādu zemnieku saimniecību un griežamies iekšā. Vispirms pa asfaltētu, pēc tam pa smilgām aizaugušu zemes taciņu. Nonākam pagalmā, kur kladzina vistas un ož pēc kūtsmēsliem. Pie kāda staba zīmīte, ka šajās mājās ir arī kempings. Ziņkārības pēc iemetam aci kempinga virtuvē. Aprūsējis, ne vienas vien paaudzes lietots ledusskapis, tāda pati veļas mašīna un citi jocīgi krāmi. To, ka franči ir maniakāli vecu lietu glabātāji, pamanām arī ceļmalas sīkumtirgos, caur kuriem izbraucam kādā svētdienas priekšpusdienā. Pārdošanā viss iespējamais, sākot ar skaistām mēbelēm par smiekla naudu, sadzeltējušām ģimenes fotogrāfijām, beidzot ar nošķiebtiem apaviem un salauztiem kinoprojektoriem
Pagalmā, līdz pusei pliki izmetušies, divi puiši remontē traktoru. Tirgotava iekārtota kūts stūrī. Zēns uz burtnīcas lapeles ar roku izraksta vaučeri un uzspiež zīmogu. Kalvadoss mūsu.
Toties mazliet pēc pelējuma smaržojošais ābolu sidrs ir vēss un ļoti garšīgs. Šur tur var nopirkt arī pavisam vieglu - bērniem. "Man sākumā negaršoja, bet pēc tam garšoja, jo es aizspiedu degunu," vēstī Rutes rakstītās piezīmes. Visgaršīgāko sidru, tikko no pagraba uznestu, izdodas nopirkt, kad nakšņojam Ruānas pievārtē. Mājas saimnieka platā, sarkanā seja rāda, ka savā mūžā viņš baudījis ne vienu vien glāzi. "Mammu, kāpēc viņam deguna galā sarkana bumba?" bez ceremonijām tieša ir Rute. Vīrietis izskatās viens no tiem tipiem, par kuriem man stāstīja arhitekts Andrejs Ģelzis, kad jautāju, kāda velna pēc viņš gadu no gada ceļo uz vienu un to pašu valsti - Franciju? "Lai redzētu tos tipāžus no filmām ar Gabēna piedalīšanos."
Toties saimniece ir smalka, sirma, šķiet, ķīniešu izcelsmes kundze. Tikko saklājusi sev un vīram vakariņu galdu - ar salvetēm, svecēm. Mēs tai vakarā pie viņiem ierodamies vēlreiz. No rīta pamostamies nevis ar baložiem, bet spalgām taures skaņām. Piebraucis busiņš ar bagetēm un kruasāniem. Visas trīs jūtamies kā filmās - nesukājušās, samiegojušās skrienam pēc brokastu maizītēm. Taču kruasāni nav tikko cepti un arī bagetes - ne pirmā svaiguma. Toties esmu jau iemācījusies tās pasist padusē tikpat nevērīgi, kā to dara francūži. Pašai patīk. Meitenes pamanās izdīkt kārtējās pains au chocolat - ar šokolādi pildītās bulciņas. Pašas par bulciņām paliksiet, es burkšķu, bet pērku atkal.
Par vīnu nerakstīšu. Vīnogu šķirņu salikumi, ražas gadi, chateau un vīnogu audzētāju kooperatīvu nosaukumi ņirb gar acīm. Nav ko izlikties, ka to visu saprotu. Ir rudens, noliktavās jāatbrīvo vieta jaunajai ražai, un pilsētas rīko vīna svētkus. Cilvēki pērk kastēm, jo atlaides. Lielveikalos klīstu gar plauktiem un ziņkārīgi pētu, ko izvēlas paši franči. Cenas ziņā nepārspīlē. Ikdienai pērk dzērienus par pieciem sešiem eiro. Šī cenu grupa arī pārstāvēta visplašāk. Šampanieti gan par 20 eiro lētāku nemanām. Starp citu, lai gan eiro franku nomainīja jau 2002.gadā, veikalos cenas joprojām norādītas abās valūtās. Vecākai paaudzei grūti esot pierast.
GUMIJNIEKI UN MONSENMIŠELS
Lielveikalu plauktos arī rindas ar gumijas zābakiem. Ne jau kādi tur stilīgie. Riktīgi brienamie. Sākumā nesaprotam, ko franči dara ar gumijas zābakiem, līdz bēguma laikā pamanām - velk kājās, ņem ķeseles un dodas okeāna dubļos meklēt krabjus un sīkās garneles. Vakaros piekraste pilna gan ar jūras veltēm, gan to vācējiem. Nedrīkst tik aiziet pārāk tālu un laikā jāpagūst atpakaļ, jo ūdens atgriežas tikpat strauji, kā atkāpjas. Tāpēc visās krastmalās līdzīgi kā autobusu kustības saraksti izliktas norādes ar paisuma un bēguma laikiem.
Tāds pats brīdinājums lasāms Monsenmišela klostera autostāvvietā. Bēgumā novietotā automašīna jāpagūst laikā aizvākt, citādi, ūdenim atgriežoties, applūdīs. Mēs mašīnu atstājam pāris kilometru tālāk - viesnīcu, kempingu un bodīšu rajonā - un ejam kājām. Par šo jūras ieskauto viduslaiku benediktiešu klosteri, ko mūsdienās ar sauszemi savieno tikai uzbērts dambis un bez kura neiztiek neviena ceļveža vāks vai centrālās lapas, esmu dzirdējusi pretrunīgus stāstus. Gan sajūsmas saucienus, gan nīgrus tekstus par Disnejlendu pieaugušajiem.
Mēs tur ierodamies kādu stundu pirms saules rieta, kad cilvēku un mašīnu straumes plūst pretim. Iespējams, tieši tas mūs glābj. Silts, saulains vakars, un klosteris kļūst arvien klusāks. Vairs ņudz tikai kādreizējais kareivjiem, nabagiem un svētceļniekiem domātais 1.stāva līmenis, kas tagad atdots krogiem, suvenīru tirgotavām un viesnīcām. No kādas istabiņas izliekusies meitene mēģina pati sevi nofotografēt uz klostera fona. Laikam nav apmierināta vai nu ar sevi, vai fonu. Bildē atkal un atkal. Izskatās smieklīgi, kā viņa tur ņemas. Bet mūsu virzienā ar savu kameru bikli dīdās kāda japāniete. Viņa nezina, ka jau nojaušam, ko mums prasīs. Tieši tā! Vai drīkst nofotografēt mūsu blondās meitenes? Pirms pāris gadiem to pašu lūdza citas japānietes, ar kurām sagadījāmies kopā Luksemburgas kazemātos. Pievelk blondie mati un baltās sejas. Nu kāpēc cilvēkiem vienmēr gribas to, kā viņiem nav?
Sāk satumst. Sagaidām, kamēr ūdens no Lamanša sāk velties uz krastu, un dodamies atpakaļ. Aiz muguras paliek grezni izgaismotais klosteris, kurā uz nakts izklaidēm ierodas nākamais tūristu vilnis - busi ar jauniešiem. Kempingā vakara tualeti pieņem kāda itāliešu ģimenīte - bērns bļauj, māte lamājas, bet tēvs jautri dzied.
BŪS LABS ŠAMPANIETIS
Francijas katedrāles jāredz pašiem. Neko nedos, ja tekstuāli apjūsmošu Amjēnas, Ruānas vai Šarlas gotiskās mežģīnes. Vai Svētā Jāņa Kristītāja galvu Amjēnā un Dievmātes plīvuru Šarlā.
Vasaras beigās izlasīju Pēra Ulova Enkvista Grāmatu par Blānšu un Mariju. Tajā ir epizodes par histērisko sieviešu dakterētāja, slavenā franču ārsta Žana Martēna Šarko bērnības notikumiem Senmalo pludmalēs. Pie velna vīnu un katedrāles! Mājās izdomāju sev vismaz vienu mērķi, kādēļ man jābrauc uz Franciju - lai redzētu Senmalo paisumus un bēgumus, kuriem vismaz saskaņā ar romāna faktiem bija liktenīga nozīme Šarko dzīvē. Taču pilsētā iebraucam reizē ar pirmajām lietus lāsēm. Kamēr ar mašīnu grozāmies, meklēdami centre ville, sāk līt tā, ka ārā neizkāpsi. Neko labāku nevaram izdomāt, kā no ziemeļu piekrastes Smaragda krasta braukt pāri visai Bretaņai uz Karnaku, uz "aizvēsturiskajām megalītu pļavām, kas vai nu kalpoja reliģiskajiem rituāliem, vai kā astronomiskais kalendārs". Taču lietus nepārstāj, un Karnakas akmeņu lauki neiedvesmo. Satumst. Pilsētas namiņu logiem aizveras slēģi un āra žalūzijas.
Citkārt visur esošās lētās viesnīcas nemanām. Arī citas viesnīcas ne. Toties ir norādes uz kempingiem. Taču tur sabozušies saimnieki laipni atsaka - ir sezonas pēdējās dienas, nedēļas nogalē kempingus slēgs, tādēļ jau nedēļas vidū saimnieki sevi vairs neapgrūtina ar vienas nakts viesiem. Visā apkārtnē mums varot izlīdzēt vienīgi Žeraldīne. Beidzot šķiet, ka laimēsies - Žeraldīnes kempingā tiešām deg gaisma. Dzīvespriecīgs francūzis kafejnīcā atraujas no futbola spēles TV ekrānā un laipni mūs ved pie saimnieces. Bet viņas namiņa logi tumši. Pie aizslēgtajām durvīm piesprausta lapele ar garu vēstuli franču valodā. No visa rakstītā saprotam tikai parakstu: Jeraldine. Turpat satiktā francūziete lauzītā, bet nepārprotamā angļu valodā noskalda: Ja Žeraldīnes nav, impossible te palikt.
Ir desmit vakarā, kad beidzot atrodam naktsmājas kādā piepilsētas pansijā. Tumši tapsētas istabiņas, drusku ož sastāvējies gaiss, bet to var izvēdināt, un nav dārgi - par visiem četriem tikai 68 eiro. Saimnieku gan tai vakarā, gan nākamā rītā redzam kafejnīcā pie alus kausa. Saimniece, frizēta kundze ap 70, jau tā slikto omu sabojā vēl vairāk - apjautājas, vai neesam no Albānijas? Ko citu lai viņa padomātu? Laikam jau nemēdz franči, salijuši un ar bērniem, bez pieteikšanās ierasties īsi pirms pusnakts. Negribu vairs Francijā rādīties.
Tomēr atceļā šī zeme parūpējas, lai gribētos atgriezties. Braucam cauri Šampaņas provincei un nejauši trāpām uz Šampanieša ceļa. Ir pirmdienas rīts, un reģionā sākusies jaunās vīnogu ražas novākšana. Kad pusdienas laikā iebraucam kādā darītavā, vīri tikko izspieduši pirmo šāgada sulu. Par godu jaunajai ražai no pagraba tiek uznests šampanietis - norasojusi pudele bez etiķetes, domāta pašu lietošanai, ne pārdošanai. Meitenēm sula, saimniekam un mums šampanietis. Te sastopam pirmo francūzi, kas angliski runā labāk nekā mēs. Šis esot labas ražas gads. Vīnogu ķekaros maz bojātu ogu. Pēc trīs gadiem būs labs šampanietis.