Tāpēc viņi sēdās lidmašīnītē ar 19 vietām un devās uz sesto lielāko Bahamu salu - Ketu jeb Cat Island. Salas nosaukumam gan nav nekā kopēja ar kaķiem. Nosaukums cēlies no angļu pirāta Artura Keta vārda un saistās ar laikiem, kad Karību jūrā pirātu bijis ļoti daudz. Vēl leģendas vēsta, ka tieši pie Keta salas pirmo reizi piestājusi Kolumba Santa Maria.
KUĢĪTIS REIZI NEDĒĻĀ
Īsts bonuss vientulības meklētājiem izrādījās viesuļvētras sezona - gandrīz visu uzturēšanās laiku bijām vienīgie viesi viesnīcā un teju vienīgie tūristi 1500 bahamiešu apdzīvotajā saliņā, stāsta Egīls un Daiga.. Viesnīcas īpašnieki un citi salinieki vīpsnāja pār vētras draudiem un atminējās, ka pēdējais īstais harikeins bijis 1999.gadā, tieši sešus gadus pēc tam, kad Ketā ievilkta pirmā elektrības līnija. Te mājas būvē no akmeņiem un ar apaļiem jumta kupoliem - tāda konstrukcija salinieku mitekļus pilnībā pasargājot no vētrām.
Vēl lielākas pārmaiņas Bahamu salas piedzīvoja XVII gadsimtā, kad kolonizatori izveda no salām visus pamatiedzīvotājus vai pat apkāva tos, bet vietā atgādāja vergus no Āfrikas. Nelegālo darbaspēku no austrumiem - tā to mūsdienās sauktu. Arī Keta salā iekopa plašas tomātu un ananasu plantācijas. Pēc verdzības atcelšanas un salu neatkarības pasludināšanas no sešām lielākajām angļu plantatoru dzimtām tikai Ārmbristeru pēcteči spējuši pārorientēties uz citu uzņēmējdarbību - Ārmbristeru pāris bija mūsu viesnīciņas īpašnieki.
Salā joprojām ir izteikti afrikāniska gaisotne, jo brīvlaisto pēcnācēji ir viena no trim salinieku grupām. Te dzīvo arī plantatoru pēcteči un ievērojams skaits ļaužu, kas salā ieradušies pavadīt vecumdienas: no Eiropas un Amerikas pensionāri šeit pārceļas, maigā klimata, siltās jūras un mierīga dzīves plūduma vilināti.
Mazajos veikaliņos preces no lielākām salām vai Floridas tiek piegādātas reizi nedēļā ar pasta kuģi, un iedzīvotāju dzīves ritums ir pilnībā pieskaņots kuģīša laikam. Otrs laika atskaites punkts ir svētdiena, kad viss ir slēgts un ļaudis dodas uz kādu no piecdesmit salas baznīciņām.
Šī mazā sauszeme ar spoži baltajām pludmales smiltīm ir laimīgo sala, mēs ar Daigu nospriedām. Ikviens Ketā dara to, ko sirds vēlas. Piemēram, melnādainais Džošua nolēma, ka grib būt viesnīcnieks, un uzcēla viesnīciņu. Bez biznesa plāna, bez aprēķina, lielākoties bez klientiem, tomēr viņš ir lepns par savu nodarbi. Līdzīgi citi atver veikaliņus vai mazas tirgotavas. Pie kādas ēkas jau piecus gadus karājās izkārtne The Bank of Bahamas coming soon (Drīz šeit tiks atvērta Bahamu banka).
Salas vienmuļā fauna - pelēkas ķirzaciņas, dažas čūskas un zirnekļi - asi kontrastē ar varavīkšņaino zemūdens iemītnieku plejādēm. Nirt ar akvalangu vai caurulīti var gan Karību jūras pusē, gan Atlantijas okeānā. Jūras zivtiņas ir mazākas un krāsainākas, okeānā zemūdens bara radības ir lielākas un blāvākām zvīņām.
BĪSTAMIE SAKARI
Uz Ketu jau 1976.gadā pārcēlās arī vācu finansistu atvase Gudruna, mīļi saukta par Gilliju. Deviņdesmito gadu sākumā, kad krita Vācijas mūris, viņa beidzot īstenoja ieceri, ko bija lolojusi visu mūžu, - ar Vācijas cilvēku meklēšanas aģentūru palīdzību sāka sava pusbrāļa Nikolaja pēdu dzīšanu.
Kad 1920.gadā Vācijā smagās dzemdībās pasaulē nāca Gillija, ārstu viedoklis bija skaidrs - vairāk bērnu māte laist pasaulē nedrīkst. Sākās karš, un ģimenes tēvs Hanss tika iesaukts Vācijas armijā un kļuva par kara lidotāju. Kara neizdibināmie līkloči aizveda Hansu uz Krievijas ciemu, kur uzplauka aizliegta un tajos laikos ar nāvi sodāma mīla starp vācu lidotāju un krievu meiteni Antoņinu. 1944.gadā Antoņina laida pasaulē Hansa dēlu, pusgadu vēlāk 1945.gadā Hansam bija jāatgriežas mājās. Hanss centās pierunāt krievieti kopā ar viņu doties uz Vāciju vai vismaz ļaut mazajam puisēnam braukt līdzi, taču māte ar dēlu nepiekāpās un palika Krievijā.
Karš beidzās, Vācija tika sadalīta, un Antoņina ar Hansu vairs nekad nesatikās.
KĻŪDA TULKOJUMĀ
Gillija atrada sava pusbrāļa Nikolaja adresi Krievijā un nosūtīja brālim vēstuli. Nikolajs nebija pārsteigts, jo pirms pāris gadiem viņa vecā māte mirstot izstāstīja par stalto vācu lidotāju un Vācijā mītošo pusmāsu. Tomēr liktenim patīk jokot: cilvēks, kurš Nikolajam tulkoja Gillijas vēstuli, kļūdījās un izlasīja, ka Gillija ir mirusi. Kā meksikāņu seriālos māsas un brāļa tikšanās brīdis tiek atlikts uz desmit gariem gadiem.
Kad mēs ieradāmies Ketas salā, salinieki atrada Latviju arī uz saviem bahamiešu globusiem un, noskaidrojuši, ka mēs protam krievu valodu, tūdaļ veda mūs pie 86 gadus vecās Gillijas. Šajā brīdī likās, ka liktenis ne vien joko, bet uzvedas kā vecs klauns. Proti, pēc desmit gadu klusēšanas neilgi pirms mūsu ierašanās salā (un tūristi, kuri prot krievu valodu, šajā nomaļajā Bahamu nostūrī ieklīst gaužām reti) Nikolaja meita sakūdījusi tēvu uzrakstīt vēstuli uz Bahamu salām. Drošs paliek nedrošs, ja nu vēl kāds vācu radinieks tomēr atrodams. Tātad Gillijas rīcībā bija svaiga vēstule no Krievijas un divi iebraucēji, kuri par Krieviju, viņasprāt, zina gandrīz visu.
Uzņēmīgā Gillija vairs nevēlējās zaudēt laiku garā un apšaubāmā sarakstē un lūdza mūs palīdzēt telefoniski sazināties ar Nikolaju. Mēs sarēķinājām laika joslu starpību ar Krieviju un meklējām internetā jebkādu tālruņa numuru Tambovā.
Ieceri zvanīt uz valsts iestādēm atmetām, jo tā bija sestdiena, turklāt necerējām uz laipnu pretimnākšanu Tambovas varas iestādēs večuka meklējumos. Mūsu rīcībā bija viens viesnīcas tālruņa numurs. Diemžēl viesnīcas administratore atteica, iedeva citas viesnīcas numuru - varbūt tiem būs laiks ar mums krāmēties.
Otrajā viesnīcā mūs uzklausīja atsaucīga meitene. Diemžēl Nikolaja tālruņa numurs viņai pieejamajā katalogā nebija norādīts. Te pēkšņi Tambovas viesnīcniece saka: "Pagaidiet, kāda bija jūsu nosauktā adrese?" Tā un tā. Izrādās, zvanot no Bahamām, esam 300 000 apdzīvotajā Tambovā trāpījuši uz meiteni, kura dzīvo vienā namā ar meklēto kara laika bērnu Nikolaju. Meitene apsolījās ieiet pie tēvoča Koļas un pastāstīt par mūsu zvanu. Sarunājām kontrollaiku nākamajā dienā, kad atkal sazināmies ar Tambovu.
Protams, Nikolajs sazvanījās ar Gilliju. Nikolajs gribēja uzreiz doties uz Bahamu salām, jo viņu "Krievijā nekas nesaista". Gillija, lai arī priecīga, tomēr atlika pirmo tikšanos neitrālākā zonā. Brālis un māsa plāno jau tuvākajā laikā tikties Austrijā. Bet mēs tikām uzaicināti uz izsmalcinātām bahamiešu vakariņām ar Karību delikatesi svītraino zivtiņu grūperu.