Kā tev ar sportošanu?
Nevarētu teikt, ka es no rīta līdz vakaram sportoju. Kad bija siltāks, tad gan lepni varēju pateikt - jā, es skrienu. Dzīvoju Pārdaugavā, un tur var skriet ap netālo Māras dīķi. Skriet sāku Amerikā - elpo svaigo gaisu, mūzika ausīs, vēro.
Novēro arī kaut ko interesantu?
Jā, reiz viens piedzēries vīrietis skrēja pakaļ. (Smejas.) Bet parasti var tā smuki padomāt, kādās 20 minūtēs riksītī noskrienot trīs vai četrus kilometrus.
Kāpēc tieši Amerikā sāki skriet?
Amerikā, īpaši Ņujorkā, tas noteikti ir vajadzīgs, lai izlādētos. Tur ir tik skaļi - ārprāts, troksnis, mašīnas! Skrējienu tur varētu saukt par psihoterapiju.
Ko mēs no tā varētu pārņemt?
Cik skaisti un aizkustinoši - nodomāju, pirmo reizi ieraugot, ka skrien vīrietis un stumj bērnu ratiņus. Pats sporta drēbēs, ipods ausīs. Tā var apvienot patīkamo ar lietderīgo.
Kādi knifiņi ir labākie, lai uzturētu sevi formā?
Trenažieru zālē man patīk strādāt ar personīgo treneri - tad ar mani ir cilvēks, kas labāk zina, kā visu izdarīt. Bez trenera es nevaru saņemties, mazliet noslinkoju. Vēl esmu gājusi un varu ieteikt arī jogu un pilates. Super procedūra, ko varu ieteikt, ir hidromasāža. Ļoti laba slinkiem cilvēkiem - vienkārši guli vannā, un tevi masē.
Kaut kas aktīvāks?
Man ļoti patika bokss - neesmu vēl Rīgā atradusi kādu labu vietu. Tie ir labi treniņi veiklībai un super stresa novadīšana. Visu novadi uz maisu. Tāds mīļš, labs iznāc ārā no zāles. Nesaprotu, kā ar stresu tiek galā cilvēki, kas neko nedara. Viņi droši vien ēd...
Kā vēl tu tiec galā ar stresu?
Cilvēks, manuprāt, vispār ir tendēts uzdzīt sev stresu. Tāpēc jāstrādā ar domāšanu. Ja ir iekšēja sakārtotība, tad arī ķermenis klausa labāk. Es esmu tās teorijas piekritēja, ka pārsvarā visas slimības veidojas psihosomatiski - no stresiem, bailēm. Arī riepiņa...
Kādus likumus tu ievēro, lai izvairītos no riepiņas?
Ēdu mazāk ceptu, mazāk miltu izstrādājumu, mēģinu neēst baltmaizi. Par laimi, uz kūkām man nevelk.
Kā tas iespējams?
Man gribas, piemēram, ābolus. Tas laikam no bērnības. Ja kaut ko kārojas, paņemu ābolu, šokolādes sieriņu vai melno šokolādi. Bet nevajag jau sevi ļoti ierobežot! Piemēram, var ēst salātus, bet bez majonēzes. Man gan tiešām majonēze negaršo. Vai arī esmu iestāstījusi sev, ka man negaršo visi šie ceptie, fritētie, majonēze...
Bet ja jāsteidzas un nav laika veselīgai pārtikai?
Esmu pārbaudījusi, ka ēst vajag vismaz četras vai piecas reizes
dienā. Sadalot ēdienreizes, normalizējas vielmaiņa. Protams, man
arī ne vienmēr ir laiks, bet paņemu banānu, nopērku kioskā
riekstiņus. Jogurtu var paķert pa ceļam un izdzert. Tikai tad atkal
jāskatās cukurs. Kafiju un tēju dzeru bez cukura. Ja gribas saldu,
apēdu melno šokolādi.
Kad sāki par šo visu aizdomāties?
Aizbraucot uz Ameriku, es pieņemos svarā. Un negāja, negāja svars nost. Sāk likties - kāds esi puhļiks, tāds paliksi. Apburtais loks. Ēd tāpēc, ka neesi priecīgs, un neesi priecīgs tāpēc, ka pieņemies svarā. Tāpēc vispirms jāiemācās pieņemt sevi pat ar lieko kilogramu. Ja vēl pieliek klāt atteikšanos no miltu mērcēm - rezultātu redz ļoti ātri.
Vai Amerikā viegli atturēties no hamburgeriem?
Es pat, man liekas, tur nevienu hamburgeru neapēdu. (Smejas.) Vispār jau tos var uztaisīt arī mājās - ar tirgū pirktu liellopa gaļu. Tikai jāieklausās sevī.
Ja iekšējā balss saka - gribu kūku!
(Smejas.) Tad vēl vairāk jāsaņemas. Pat plastiskās operācijas nav brīnums - taukus var atsūkt, bet pēc tam tāpat jāturpina ēst veselīgi. Mājās noteikti ir jābūt svariem. Var nejust, ka pienāk klāt kāds kilograms. Tikai bikses pēkšņi vairs neiet ciet. Un tad vēl vienas lielākas bikses neiet ciet. (Smejas.) Nosvērties katru dienu - man tas palīdz.
Kā sevi iepriecini gastronomiski?
Salieku uz pannas spinātus, mazliet pasutinu - kad tie jau gandrīz mīksti, uzsitu virsū nevis sakultas, bet veselas olas. Sanāk, ka oliņa pāri ir gatava, bet nav cepta. Pirms nedēļas beidzot pamēģināju, kā žurnālos raksta, brokastīs apēst tostermaizi un greipfrūtu.
Kā bija?
Garšīgi. Tikai pēc stundas baigi gribējās ēst. (Smejas.)
Ko parasti izvēlies dzert?
Man tagad sācies piparmētru tējas posms. Kādos 24 gados pēkšņi sāku
dzert arī kafiju, kad parādījās garšīgie kapučīno. Vēl arī ingveru
ar citronu un medu, ziemai tuvojoties, ir forši padzert.
Kādi ir tavi skaistie, nesteidzīgie brīži?
Šogad biju Maurīcijā un pirmo reizi tik ilgi jāju ar zirgu. Okeāns,
smiltis, zirgs - mani pārņēma tāda svētlaimes sajūta. Pati mulsu no
tā, ka radies tāds prieks un laime. Pēc tam uzzināju, ka ir arī
zirgu terapija. Daba visu dod, tikai jāmāk paņemt.