Starp citu, par fetas sieru. Grieķu salāti nav iedomājami bez tā, taču pats siers ne vienmēr nāk no Grieķijas. Atceros pirms gadiem… nu desmit, fetas sieru pie mums grieķu salātos aizvietoja ar Talsu rituli vai Mālpils sieru. Situācija mainījās. Brinza, feta, fetaki, kazas siers, vietējais un importētais. Un vispār fetas sieram nav jānāk no Grieķijas, jo "feta" ir tikai siera veids, nevis noteiktam reģionam raksturīgs produkts. Tā pirms pāris gadiem uzskatīja Vācija un Dānija, kuras Eiropas Tiesā apstrīdēja Eiropas Komisijas lēmumu piešķirt Grieķijai ekskluzīvas tiesības ražot sieru ar šādu nosaukumu. Es neesmu sekojusi, kā beidzās šīs domstarpības, bet variācijas par šo nosaukumu un tēmu ir dažādas - fetaki, fetta utt. Bet tas, ka tieši Grieķijā fetas ražošanai ir senas tradīcijas, ir vēsturiski pieradīts - arheoloģiskie izrakumi liecina, ka siers tur gatavots jau aptuveni pirms sešiem tūkstošiem gadu. Tradicionālais grieķu fetas siers tiek ražots no aitas piena vai noteiktā proporcijā sajaukta aitas un kazas piena. Sieru divus mēnešus nogatavina telpās, kurās gan temperatūru, gan mitruma līmeni stingri kontrolē. Autentiskajam sieram nedrīkst būt pievienoti stabilizatori un antibiotikas.
Otra svarīgākā un ļoti būtiskā grieķu salātu sastāvdaļa ir olīvas. Jaunā raža vēl briest Krētas salā, un to novākšanas talkas sāksies novembrī. Eh, kā gribētos tur piedalīties. Katram kokam sagatavots paklājs, ko palikt apakšā, kad ogas tiks purinātas. Tagad tās, no simtgadīga koka norautas, ir sīvas un rūgtas, bet tikai pēc ilgas pārstrādes taps garšīgas, tās pārtaps arī lieliskā olīveļļā. Kādā bioloģiskajā saimniecībā pie saimnieka nopirku sālītas olīvītes. Mazas, cietas, gan zaļganas, gan violetas. Nu gluži kā krellītes. Starp citu, olīvām ir ne tikai dievišķa garša (es zinu, ka daudzi saviebsies un teiks, "pē, man olīvas negaršo"), bet arī dievišķa parādīšanās, jo Atēnu iedzīvotāji savulaik ticējuši, ka pirmo olīvkoku, kas uzaudzis Akropolē, tiem devusi dieviete Atēna. No grieķu olīvām pasaulē visvairāk pazīstamās ir tumšās un garenās Kalamata un zaļās Naphlion. Garšas nianses nav atkarīgas tikai no šķirnes, bet arī konservēšanas paņēmieniem: vai olīvas ir vairākus mēnešus mērcētas tīrā ūdenī vai sālsūdenī, marinētas eļļā vai tikai apsālītas bez ūdens, vai to garša uzlabota ar dažādām garšvielām, pildījumiem. Es ticu, ka katrs sev var atrast tīkamu olīvīti.
Bet atgriežoties pie grieķu salātiem. Katrā vietā tos gatavo citādi, vienā - bagātāk un dārgāk, citā - lētāk, bet ne mazāk garšīgi. Tas ir ne tikai Latvijas restorānos. Arī Grieķijā es katrā tavernā baudīju atšķirīgus grieķu salātus. Krētā, piemēram, tajos nebija zaļo salātu lapu. Bet Santorīnī šim ēdienam pievieno tikai mazos tomātiņus.
Grieķu salāti nebūt nav slavenākais senās Hellādas zemes iedzīvotāju ēdiens. Gandrīz vienmēr un visur uzreiz tiek pasniegta tzadziki mērce un maizīte. Saimnieks nosmej, ka "nu vairs nevarēsiet bučoties", jo mērcītē bagātīgi pievienots ķiploks. Mērce ir vienkārša un bezgala genda. Jogurtam (nesaldinātam un biezam, tādu Latvijā neatrast, bet var mēģināt Lakto) pievieno rīvētu gurķi, olīveļļu, saspiestu ķiploku un citrona sulu. Tzadziki ēd ar maizi, dārzeņiem, gaļu un grilētām jūras veltēm.
Šoreiz tāds veģetārāks skatījums uz Grieķijas virtuvi, bet ēdu arī musaku, kebabus, stifado. Un vēl daudz kas palika neizbaudīts. Tas - citai reizei.