Kad pirms 1500 gadiem Arābijas pussalā sāka kultivēt kafiju, sēklas nāca no Sarkanās jūras pretējā krasta — mūžzaļajiem mežiem klātām kalnienēm Etiopijas apgabalā, kas pazīstams arī kā Kafas karaliste. Sēklas ievazāja sudāniešu vergi, košļādami augļa mīkstumu.
Pasaulē saka — kafija, coffee, kahvi, kava, koohii, kopi, kaaff —, bet etiopieši dzērienu sauc krūmam par godu — buna. Leģenda vēstī: gans Kalids, pamanījis, ka kazas, saēdušās bunas krūmus, dižmanīgi slejas pakaļkājās, arī pats nobaudījis augļus. Kalidu mundrā garastāvoklī sastapis mūks, kas kafiju iesējis pie Tanas ezera un izmantojis nomoda nodrošināšanai klostera nakts lūgšanās. Tagad no kafijas industrijas pārtiek 12 miljoni vietējo cilvēku.
Ar kafijošanu ir saistīta bunas ceremonija. Namamāte sēž pie zema galdiņa, parasti rotāta ziediem un zāles stiebriem. Pupiņas turpat mazgā, grauzdē, grūž piestā un aplej ar verdošu ūdeni. Dzer no mazām krūzītēm vairākās kārtās, pieklājas ne mazāk par trim, katra nākamā tiek atšķaidīta: pirmā paātrina sirdsdarbību, otrā ir patīkami stipra, beidzamo vislabāk raksturo vārds "zeķūdens". Saku namamātei amharu valodā: "Lai Dievs tev to atmaksā!" Sieviete ir priecīgi pārsteigta. Nezina, ka šo frāzi, lai pateiktos, lietoju tikai tāpēc, ka pēc vairāku dienu mēģinājumiem ierasto "paldies" jeb ameseginalahu nespēju izrunāt. Sapulcējusies visa ģimene — tā aptver arī nama saimnieka brāļus, vedeklu māsas, dažādus radagabalus un "mazu kaimiņu meiteni, kura grib praktizēt runāt angliski". Viņa izrādās prāva milzene ar krūtīm kā bungas.
Esam Etiopijā, lai sagaidītu Jaungadu. Pēc mūsu kalendāra tas iekrīt 11. vai 12.septembrī. Etiopieši gadus skaita citādi, un 2008.gads vēl tālu priekšā. Pirms trim mēnešiem tur sākas 2001.gads. Gadā visiem mēnešiem ir trīsdesmit dienas un piecas vai sešas tā dēvētās epagomenālās dienas.
TĀ TIK IR VĒSTURE
Lai arī Etiopija ir vienīgā nekad nekolonizētā Āfrikas valsts un nenoliedzami vecāka par jebkuru Eiropas valsti, daži tūkstoši gadu kopš oficiālās dibināšanas 980.gadā pirms mūsu ēras vēl neizsaka šīs zemes vispārējo senumu.
Antropologi jau sen uzskatīja, ka Lielā Rifta ieleja, kas stiepjas Āfrikas austrumu daļā no ziemeļiem līdz dienvidiem, ir cilvēces šūpulis. Taču, kad 1974.gadā Hadaras ciemā atrada cilvēku senča australopithecus afarensis kauliņus jeb Lūsiju, etiopiešu skaistuļu izcelsme kļuva 3,5 miljonus gadu veca.
Ēģiptiešu faraoni Etiopiju pazina kā dievu zemi Puntu. Arī Mozus par savu sievu ņēma etiopieti, liecina raksti. Vecajā Derībā minēts, ka Etiopija nodos sevi Dievam. Mīti vēsta, ka Etiopiju radījis Noasa mazmazdēls Etiopiks. No viņa dinastijas nākusi Sābas ķēniņiene Makeda, kuru ķēniņš Zālamans Jeruzālemē vispirms apdāvināja, pēc tam radīja dēlu karali Meneliku I. Viņš uz Etiopiju atveda Derības šķirstu, kas joprojām glabājoties ziemeļu pilsētā Aksūmā.
Etiopijas impērijā senāk ietilpa viss Āfrikas rags — arī tagadējā Džibutija, Somālilenda, Somālija un Eritreja, kas neatkarību ieguva tikai 1993.gadā, bet aizvien nespēj atrisināt robežstrīdu.
Etiopija ir viena no pirmajām kristietības kultūrām, kristietība par valsts reliģiju atzīta jau ap 300.gadu, tāpēc zeme ir kā nosēta ar dievnamiem — no arhaiski šarmantiem koka namiņiem ar naivām ikonām līdz pat barokālām katedrālēm galvaspilsētā. Uz salas Tanas ezerā sastaptais mūks man aizrautīgi skaidro senos manuskriptus un priecājas, ka neesam "ķīnieši un japāņi, kam nerūp mūsu ticība". Paslavē, kad pazīstam Svēto rakstu tēlus sienu gleznojumos.
Kādas citas baznīcas priesteris iegrimst ar mums disputā par dažu svēto attēlojumu, līdz, sapratis mūsu relatīvo kompetenci ikonogrāfijā, lepni paceļ galvenās gleznas pārklāju. Iespējams, ikdienā Svētās Jaunavas tēls netiek bieži eksponēts, jo manis līdz tam nepamanīta meitene metas ceļos, pieceļas, un tā desmitiem reižu, lūgšanu pārvēršot teju ekstāzē. Viņa turpina pat tad, kad priesteris aizejot nodzēš lampu, aizver durvis un atstāj lūdzēju tumsā vienu pašu.
Etiopijas iedzīvotāji tik tiešām ir dievbijīgi, īpaši ziemeļu provincēs dzīvojošie amhari. Dievkalpojumi ir krietni labāk apmeklēti nekā Eiropā, to laikā ļaudis, skandējot dziesmas, slavina Kungu. Ilgi, tāpēc atspiežas uz speciāliem spieķiem, kas citkārt paliek salikti kaudzē turpat baznīcā.
Pie izkoptās reliģiozitātes piederas gavēņi trešdienās un piektdienās, tādēļ dažkārt netieku pie gaļas un jāiztiek ar širo un tagambino — visai neciliem pupu ēdieniem.
Mozus ticīgos etiopieši nesmuki sauc par falašām (burtiski — svešinieki). Šie melnādainie jūdaisti pareizi būtu jādēvē par bēte isrāēl. Viņi tic, ka cēlušies no Zālamana un Sābas ķēniņienes dēla dižciltīgiem galminiekiem. Izraēlas valdība par savējiem tos oficiāli atzina 1975.gadā un daļu kopienas izveda uz savu zemi divās atsevišķās operācijās Mozus (1984) un Zālamans (1991).
Turpretī Ogadenas tuksnesis Etiopijas dienvidos ir musulmaņu zeme, kur stundām ilgi var braukt un neredzēt neko vairāk kā pāris kamieļu un somāļu pamestos padomju tanku vrakus. Atšķirīgās ticības pārstāvji sadzīvo pat pārsteidzoši mīlīgi.
JAUNAIS ZIEDS
Galvaspilsēta Adisabeba tulkojumā nozīmē "Jaunais zieds". Patiesi jauna pilsēta, ko tikai 1886.gadā dibinājis imperators. Pirms tam tā bija apmetne ar karstajiem avotiem. Šokolādes meitenes gan nesaka Adisabeba, bet īso "Adis".
Pilsēta tiecas augšup, tiek nojaukti vecie mūri un to vietā celtas prastas monolītā betona ēkas. Pirmais iespaids — lietavas. Adisa ir 2300 metru virs jūras, un līst krietni. Krīt arī kaut kas balts. Izrādās, Āfrikas vasarā krusa nav retums. Ielās dominē zili balts sabiedriskais transports. Taksometru pamata marka ir VAZ 2101. Jaunākie VAZ 2103 ir uzkopti un salonos izrotāti ar dažādām grabažiņām. Nekur citur neesmu dzirdējis tik ļoti lielām žiguļus, kā te tos slavē taksisti.
Kā sniegs pāri auto straumēm veļas balti tērpti baznīcēni, kas no dievkalpojuma iznāk ar dziesmu.
Adisā ir par pusmiljonu vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā kopā. Vairākums ir no malu malām iebraukušie labklājības meklētāji. Tīra apavus, nes, ceļ, skolnieces kļūst par prostitūtām. Etiopiešu kultūrā ir mācīts dalīties — ja lūdz, tad ir jādalās — arī mielastā. Tas pamudina ar lūgšanu nodarboties profesionāli — pilsēta ir pilna ar ubagu ordām. Vissmieklīgākās ir "jaunās māmiņas", kas prasa dolārus, jo beidzies piens. Tad to pašu zīdainīti izmanto vairāk nekā šādu "mammīšu". Ārvalstniekus dēvē par farangām. Tā ir pusbēda. Trakāk, ja sauc par china, china!, tādēļ gandrīz vai bija jāiemācas amhariski pateikt, ka ķīnietis nu gan neesmu.
Mana sākotnējā kļūda bija vairīšanās no tradicionālajām ēstuvēm un ieturēšanās ķīniešu vai Šeratona eiropeiskajā gaumē. Ar kaunu jāatzīst, ka no etiopiešu ēstuvēm tā arī būtu aizšmaucis (kvēpekļu dēļ tās šķita piepīpētas), ja nesatiktu grieķu izcelsmes itālieti Spirosu.
Maltīti servē uz pusmetru plata apaļa šķīvja, kas uzlikts uz pīta galdiņa. Maizi gatavo no tefa, un tā līdzinās prāvai pankūkai ar sātīgu skāba plāceņa garšu. Tefs ir sīka ar kalciju un dzelzi bagāta labībiņa. Pankūkai virsū krāmē visu ko: putnu, liellopu un jēra gaļu, olas, sieru. Tas viss ir diezgan ass.
Parasti ļaudis ieturas no viena maizes šķīvja. Ir sakāmvārds: "Kas ēd no viena šķīvja, otru nenodos." Katrs noplēš gabaliņu un ar pirkstiem paņem piedevu, kas vairāk patīk. Ja patīk kāds no blakussēdētājiem un ir vēlēšanās izrādīt cieņu, tiek izpildīts guršu rituāls: ar labo roku sarullē maizes gabaliņu, ieliek tajā vislabāko ēdienu un baro tīkamo indivīdu no rokas mutē.
Eiropiešiem tas varbūt šķiet intīmi, taču etiopieši ir fiziski tuvāki: pieauguši vīri iet, sadevušies rokās, tikai platoniskas draudzības vadīti, guļ vienā gultā (interesanti naktī papļāpāt ar draugu). Maltīti silda medala. Maigs dzēriens no sešiem līdz 12 grādiem atkarībā no receptes. Rēķins vairāk par 100 birrām jeb četriem latiem ik vakaru nesanāk. Kādā kafejnīcā viesmīle rēķina vietā dod kvīti, uz kuras skaidri rakstīts Ethiopian Electric Power corporation. Dzeramnauda nav paraža, bet īpaša pateicība. Ar vienu divām birrām gana.
Pēc diviem neveiksmīgiem itāļu iebrukumiem no viņiem palikusi tikai kūku ēšanas mode. Vecpilsētas Piazza konditorejās tās ir pārāk saldas, man nepatīk. To atsver daudzveidīgās svaigās sulas. Patriotiskākā ir sprit — sulu salējums valsts karoga krāsās no avokado, mango un guavas.
Adisā pieejami dažādi prieki, diemžēl to vidū nav elektroapgādes un ūdensapgādes drošības. Ārpus Šeratona nevari būt drošs, kad iesi dušā. La Gare stacija raksturīga ar to, ka vilciens nekur neiet, tādēļ valstī var braukt vai nu ar autobusu (vislētāk), vai mikrobusiņu (visbīstamāk, jo šoferi noteikti gremo apreibinošo čatu), vai arī noīrēt četrpiedziņas braucamo. Musolīni laika pasažieru vilciens ik pārdienas kursē tikai vienā līnijā: austrumos no Dire Davas uz Džibutiju (kam vīza, brīvi var pāriet Džibutijas, Kenijas un Sudānas robežu). Autoosta Adisā ir pie Merkato — Āfrikā lielākā tirgus ar savu mošeju un Sv.Ģimenes katedrāli. Var nopirkt jebko un lēti. Piemēram, par kalašņikovu prasa 80—100 dolāru.
Adisā ir dažādas valdnieku pilis: vienā ir universitāte un muzejs, tā ir pieejamas. Otrā dzīvo pašreizējā valdība — Meless Zenavi un biedri, un tur pat fotografēt aizliegts. Pēdējais imperators Haile Selasī bija viens no izcilākajiem afrikāņu antikoloniālisma ideologiem. Uzvarējis karā Musolīni, viņš kļuva par dzīvu Trīsvienības spēka (ko nozīmē viņa vārds) iemiesojumu. Pusfeodālo valsti viņš izveidoja par kontinenta neatkarības līderi, nodibināja Āfrikas Vienotības organizāciju, Adisā uzcēla tās centrālo mītni, tā savdabīgi padarot to par kontinenta galvaspilsētu.
Pēdējā Etiopijas apmeklējuma dienā, plosoties negaisam, braucu
uz pili krietni pēc tās slēgšanas. Nezinu, kā, bet pierunāju sargu
tuvu pusnaktij ielaist mani imperatora apartamentos. Izskatās,
Haile Selasī dzīvojis pieticīgi. Kad varu sagrāba PSRS atbalstītie
militāristi, valdnieku nobendēja un apglabāja pilī — paša vannas
istabā zem flīzītēm. Adisā joprojām pepsikolas kioska fonā ir
Pārdaugavas Uzvaras monumenta brālītis ar sarkanām zvaigznēm.
Imperators ir pārbedīts, bet militāristu vadonis Mengistu,
aizmuguriski notiesāts uz nāvi, atradis patvērumu Zimbabvē.
UZ DIENVIDIEM
No Adisas uz dienvidiem stiepjas šoseja, labāka par Latvijas ceļiem. Īrētais Land Cruiser pat nekrata. Dienvidu provinču galvaspilsēta Arba Minča guļ starp diviem ezeriem. Nečisaras nacionālajā parkā, šķiet, ir Āfrikā iespaidīgākie krokodili un arī savvaļā joņojošie zebru bari nav peļami. Parkā esot arī Abesīnijas lauvas, bet mums tās ieraudzīt neizdodas. Toties kalnos var sastapt ne vien Latvijai raksturīgus egļu mežus, bet arī terašu zemkopjus dorzes cilti, kas dzīvo līdz 12 metriem augstos namos, kas veidoti kā ziloņa galva.
Tālāk uz Sudānas robežas pusi braukt kļūst grūtāk. Ceļmalās bērneļi kliedz Hailand, Hailand. Izrādās, pirmo minerālūdeni sauca Highland Waters, un tā viņi tagad diedelē tukšas plastmasas pudeles. Tiesa, ne visi aprobežojas ar prasīšanu. Apstājamies nopirkt mango un kištu (auglis kā paliels mīksts kastanis). Mašīnai zibenīgi aplīp bariņš, un pa logiem iešaujas desmitiem roku ar augļiem. Tikmēr kāda meiča jau cītīgi makšķerē no bagāžnieka, viņasprāt, sadzīvē noderīgas lietas.
Dienvidu tautību apgabala galvasciema Džinkas centru grezno ar aitām bagāts zāliens, kas darbu apvienošanas kārtībā ir arī regulārās aviosatiksmes ar Adisu skrejceļš. Dienvidu ciltīm nav izteiktas materiālās kultūras, toties ir attīstīta ķermeņa izdaiļošana, arī ar rētām. Vīrieši tādā veidā top par karotājiem, bet sievietes kļūst iekārojamākas.
Nedēļu dzīvojam hameru ciltī, no kuras nāk daudzi pasaulē pazīstami izcili gargabalnieki. Cilts piederīgie audzē labību, tabaku un izceļas ar lēkšanu pāri buļļiem. To dara jaunekļi pilngadības svinībās. Ja kāds bulli nepārlēcis jaunietis apprecas, viņš nemaz netiek uzskatīts par pilngadīgu un ciltsbrāļi tādu pat varot nosist.
Sievietes matos veido drediem līdzīgos savirpinājumos, kurus ieziež ar sarkano augsni un sviestu. Lai arī dažas daiļavas ir patiešām pievilcīgas un es ar tām labprāt iepazītos tuvāk, par labu abpusējai saziņai nenāk karstumā kūstošā vecā sviesta smaka. Viņu priekšauti ir rotāti ar kaula un gliemežvāku krellēm. Pēdējā laikā modē nāk arī plastmasas karekļi un krekliņi. Dzelzs rotaslietas norāda uz jaunietes labklājību un sociālo statusu, taču apprecoties no tām ir jāatvadās — tā ir pirmā dāvana jaunajai ģimenei. Precētās nēsā metāla kakla riņķus un danco tik enerģiski, ka sviedri šķīst uz visām pusēm. Ķermeņa mugurpuse parasti ir izkropļota ar drausmīgu cirtienu švīkām un vagām. Viņas buļļa lēkšanas dienās per ar asām vicām. Paraža tāda.
Laikam pasaulē populārākais šejienes etnoss ir murši. Slaveni ar sievām, kas pārgrieztajā un atkārtajā apakšlūpā iestīvē māla ripas. Antropologi skaidro, ka tā viņas savulaik vairījušās no vergturiem, cenšoties izskatīties netīkamas. Tagad ciltī ir kādi pieci tūkstoši īpatņu. Dažas emancipētas jaunavas lūpas vairs negriež, bet tā paliekot neprecētas.
Lai arī stāsta, ka murši esot lopkopji un dravnieki, personīgi man viņu pamatnodarbošanās šķiet alkohola lietošana. Ja kādu civilizācija tik tiešām ir degradējusi, tad tie ir murši. Pirmkārt, naudas fetišs ir pieņēmis draudīgas formas: šie ļaudis ne vien mēģina izspiest birras par bildēšanu, iebraukšanu, izbraukšanu, ieeju un izeju no ciema, bet ir tik alkatīgi, ka brūk virsū un rauj naudu no rokām un kabatām. Otrkārt, ciema kolektīvā pārdzeršanās ir acīmredzama pamatizklaide. Apreibušās meičas jūsmo par atbraukušo balto sievieti — knaiba ar nagiem, staipa ādu un gramsta veļu zem svārkiem. Beigās velnenes atklāti mēģina no miesas nozagt krūšturi. Ciema vecākais kārtību neievieš. Nikni pabļauju. Gan meičas, gan kauliem rotātie un bruņotie vīri bažīgi atkāpjas un kļūst klusāki. Rādās, muršiem, lai arī viņiem ir ieroči, no manis vairāk bail, nekā man no viņiem.
Dobtos vienkočos pārceļamies pāri Omo upei, lai paciemotos arī pie dasenaču cilts. Pretim spēcīgajai straumei puikas peld ātrāk nekā mūsu laivas. Otrā krastā ir tuksnesīga ainava. Zilu debesu fonā stāv viņa. Stalta un skaisti tumša. "Kādēļ tu bildē mani? Esmu neglīta, jo man būs bērns." Kautrējas un ap gurniem apsien lakatu.
***
Etiopija. Praktiska informācija
Iedzīvotāji. 80 miljonu
IK uz vienu iedzīvotāju — 252 dolāri (Latvijā — 11 908 dolāri, SVF dati, 2007)
Valūta. Viena birra ir aptuveni pieci santīmi
Aviobiļete. Rīga—Adisabeba Ls 475
Naktsmājas Adisabebā.
Šeratona lētais gals — USD 200 (Ls 110)
Baro pilsētā — 50 birru (Ls 2,5)
Cenas
Tase kafijas Adisabebas Šeratonā — divas birras (10 santīmu). Citur santīms vai divi.
Svaigi spiesta guavas sulas glāze — 15 santīmu.
Iebraukšana Māgo nacionālajā parkā 70 birru (Ls 3,5). Gulēšana Māgo — par velti
AIDS. 1986.gadā reģistrēts pirmais AIDS gadījums, tagad ar HIV inficēti trīs līdz četri miljoni cilvēku