Laika un naudas taupīšanas, kā arī nelielas svara nomešanas dēļ ēdām tikai divas reizes dienā. Tas viegli iespējams, jo bez brokastīm (doručak) te ir tautas tradīcijās vēlas brokastis jeb brunčs, saukts gablec. Līdz ar to mums pilnīgi pietika ar vēl kaut ko starp ručak (pusdienas) un večera (vakariņas). Kopumā horvātu virtuve ir burvīgs slāvu, itāļu, austroungāru un turku tradīciju jaukums.
Uz Dubrovniku izcilāko, bet nebūt ne dārgāko zivju konobu (krodziņu/tavernu) mēs sekojām draugu navigācijai. Senajā ostā bija vairāki, bet to īsto (Locanda pescaria), burtiski ūdens malā, varēja atrast tāpēc, ka zinājām - oficianti būs jūrnieku kreklos. Metāmies pie lielākajiem kārumiem - dalmāciešu astoņkāju (hobontice) salātiem. Sevišķi sulīgie gaļas gabaliņi bija ķiplokainas eļļas, vīna etiķa un citrona sulas mērcē, ar sarkaniem sīpoliem, kaperiem un sīkiem, sīkiem pētersīļu krikšiem. Dievīgi! Šos salātus gatavo arī ar tomātiem, gurķiem vai citādi. Horvātijas Nacionālās bibliotēkas direktors Tihomils, kurš pats ir dalmācietis, vēlāk Zagrebā teiks, ka mēs esam ēduši pašus labākos. Otrajā ņēmu citu šī krodziņa zīmolu - kā nesen radio teica Kārlis Streips: klemus (vārīti gliemeži), izrunājot ļoti ļoti platu "e", gandrīz "a". Izrādās, tā esot vienīgā jūras velte, kuru nevar dabūt Latvijā. Mana kundze - risoto ar jūras veltēm.
Nākošais mērķis bija gradelada jeb grilētas (na žaru) baltās jūras zivis. Izvēlējos vietējo favorītu grilētu (lubini) un tik populārās sardīnītes (srdele), sevišķi sīkas ceptas zivteles. Nu nekādi nevaru izšķirt, kas garšoja labāk. Trogirā ievērības vērta bija zivju zupa. Toties netālās Hvaras saliņā bijām liecinieki tam, kā jūras lopiņi tieši no laivas tiek pārkrauti konobā (lasi - uz pannas un katlos). Pēdējās vakariņas pie jūras baudījām Splitā, metrus 200 no lielākā romiešu kompleksa Austrumeiropā, kur izmēģināju zivteles, līdzīgas mūsu lučiem, bet kādas agrāk nebiju redzējis. Sieva ēda grilētus dārzeņus.
Vēl jau palika nebaudītas tādas te tik populāras lietas kā melnais risoto ar jūras veltēm, austeres, "mušeļi", garneles, ķemmītes, Adrijas omārs un kalmāri… Eh, ko tur!
Zagrebā mūs gaidīja divi gastronomiski piedzīvojumi - bibliotēkas vakariņas (atcerieties - direktors dzimis Dalmācijā!) un Pivnica* Medvedgrad. Pirmo pārstāvēja laba izlase no dažādiem reģioniem un ietekmēm - dalmācijas prošuto, Slavonijas šķiņķis, vietējās "Gaudas" Livnas (livanjski) siers uzkodās, Zagoras siera strūdele (mēs teiktu - biezpiena sacepums), kā pirmais itāļu stilā, otrais - Branimiras teļa gaļa (odrezak), bet desertā ķiršu strūdele. Kurš ir bijis Zadarā ķiršu (Maraska) laikā, sapratīs, par ko ir runa. Tomēr lielisko ēdienu un pat izcilos vīnus - Slavonijas balto, Peljesačas (Peljesac) sarkano un Istrijas deserta pārspēja kas cits - deviņu dzirkstošu dalmāciešu vīru ansamblis Nostalgia. Taupu slejas telpu, bet pateikt, ka muzicēšana nav fons, tā ir maltītes neatņemama sastāvdaļa, nenozīmē pateikt neko. Garšas mutē pazudušas, "klapa" dziesmu skaņas ausīs ne.
Tikai pēdējā vakarā, kuru pavadījām pivņicē, savu laimes stundu sagaidīja mana kundze. Cik žēl, ka viņa tikai tagad atzinās, ka (ja neskaita astoņkāju salātus un zupu) daudz labāk par visu ir garšojis pupiņu sacepums (zapečeni grah) ar alus desiņām un pašu darinātu alu Dva klasa a la Lido. Man jau arī garšoja tie horvātu čevapčici. Un apkalpoja daudz sirsnīgāk, un cenas bija zemākas nekā Dalmācijā, bet, kā smejies, baro vilku, cik gribi, vienalga viņš... uz jūru.4
* alus krodziņš