Glābj ģimeni vai baidās sākt jaunu dzīvi?

Kas tas par virieti bez sānsoļa Dabā tādu sastapt ir grūti ,man nav izdevies.Sievietēm šie sānsoļi nemaz nav retāk sastopami.Tā tas ir bijis un un būs nav vērts par šo tēmu grabēt.

Vienreiz ir jāpiedod. Otrajā reizē jāizsver visi par un pret, jo acīmredzot krāpšana atkārtosies. Jebkurā gadījumā laulība ir kompromiss un visu nevar gribēt, turklāt skaidrs, ka Latvijā labu vīru visām nepietiek.

Sliktākais, ko draugi šādās situācijās var darīt, ir izsniegt jebkādus padomus. Svešā dzīvē ar sieviem padomiem parasti lien iekšā tie, kuriem savējā nav sakārtota.

nevar jau nemaz zināt, vai sievietēm tie sānsoļi ir retāk, viņas tikai it nemaz par to nerunā, kurpretim vīrieši ar to laikam tā kā palielās, nu nezinu, kā tas ir un kā labāk, ļoti smags jautājums

Es nepiedotu, un vīrs to zina. Vai nu tu esi ar mani, vai ej prom, bet divkosība mīlestībā ir nožēlojama. Ja gribam poētiku - es neēstu no piespļauta šķivja, lai cik tīri to pēc tam izslaucītu.

Var jau būt, nezinu.

Sievieteem kaaja pasliid tik pat biezhi,cik viirieshiem.

Ja jau viss tikai [bio]ķīmijas līmenī - tad nekā... Cilvēks atšķirībā no dzīvnieka spēj veidot arī daudz un dažādu citu veidu attiecības. Un dzīvot sev - tā arī tāda dzīvnieciņa filozofija: rūpes par citiem - tikai instinktu līmenī.

KARI TURPINĀS nu jau ZAGĻI LIEK STOBROS SIEVAS.

bijām kopā 25 gadus. Tas ir garš stāsts. Trīs bērni- visi pāri 20. pirms kādiem 10 sāku sajust, pirms 5 konkrēti pieķēru, mocījos 5 gadus. Tagad skaitos viena. tas mans vīrs vispār ir viens interesants džeks- pirms pusotra gada mūsu meita pirmā pamanīja šo viņa pagaidām pēdējo aizraušanos. informēju, ka zinu. Atbilde bija- man bail ka nepalaižu kaut ko labu garām, varbūt šī ir mana pēdējā iespēja, es jau gribēju salikt plusus un mīnusus un nest tev rādīt. Vai nav kruti?! Tā vēl kādu laiku viņš turpināja dzīvot divas dzīves, līdz beidzot aprīlī aizgāja. Pēc divām nedēļam atnāca atpakaļ. Jūnija beigās paziņoja, ka tomēr nevar savai sirdij un galvai pavēlēt un aizgāja atkal. Man viņš tai brīdī likās galīgi nožēlojams. Bet kas ir gājējs, tam jāīet. Sapratu, ka ar varu taču mīļš nekļūsi, jutos gan diezgan sūnaini. Protams, ka pagale viena nedeg. Es jau nu tiešām neesmu nekāda dieva dāvana, lai gan mans galvenais trūkums ir nepacietība un tiešums. Kāpēc neizbeidzu jau pie pirmajiem neuzticības pierādījumiem? jo man vēl neizprotamu iemeslu dēļ pret viņu ir arī jūtas, sapratu, ka nevar cilvēku regulēt, lai pats lemj, ja to var. Pēc mēneša vīņš atkal atnāca atpakaļ. Jutos apjukusi. Pēc pāris nedēļām jau sāku sacerēties, kair kaut kādi brīnumi notikuši un varbūt kaut kas sanāk, jo gribas jau ticēt vēlamajam. muļķe. septembrī aizgāja atkal, paziņojis, ka pret mani tomēr izbeigusies ķīmija. Tas bija spļāviens. Viņš ir nedzērājs, nesmēķē, pēc dabas miermīlīgs, labi pelna, bet izrādījās riktīgs egoists un staigulis. Viņš grib dzīvot sev, jo dzīve ir īsa- viņa vārdi. Interesantākais ir tas, ka viņa jaunā mīla ir par viņu 16 gadus jaunāka, kura grib bērnus un ģimeni. Ja jau ir bērni, vai tad var atļauties dzīvot tikai sev- vismaz kamēr viņi tiek pāri pusaudžu vecumam?

Tikai nejauciet fizioloģiju ar garīgām jūtām. Ja viens , kaut kādu iemeslu dēļ vairs nevar TO, tad tas nenozīmē, ka nemīl. Tad ko darīt tam gribētājam? Atgriezties pie pusudža gados piekoptā, trakās vajadzības spiestā "netikuma"? Un sānsoļi faktiski ir tikai tas tēviņa instinkts.

sānsoļi besī, bet tas, ja lemts būt abiem labiem, tad lemts. .. esam kopā 26 gadus

Eņģeļi dzīvo tikai paradīzē. Piedot, nepiedot - kas tur vispār, ko piedot? Jā, arī manam vīram ir bijuši sānsoļi - bet kā lai viņš uzzina, ka es esmu vislabākā, ja nav, ar ko salīdzināt? Var jau panašķēties ar putukrējumu un kūkām, bet cik ilgi? Kas var būt labāks par riktīgu karbonādi ar ceptiem kartupeļiem! P.S. Esam kopā jau 27 gadus.

Ir japaliek kopā! Arī man ir bijusi tāda problēma, bet izšķiroties nekas labāk nepaliktu - diezin kā būtu dzīvot ar to otro...Tās sāpes, kad uzzini par vīra sānsoļiem ir neizmērojamas, un apbrīnoju sievietes, kam precets vīrs nav tabu. Ir tā, ka dzīvei zūd jēga, un nekādi psihoterapeiti nepalīdzētu, bēdas nāk no sirds. Un darbā visi brīnās, ko staigā tāda pelēka? Bet ir jāsaņemās - jaaiziet pie friziera un jāuzsmaida pasaulei - un tad jau vīrs redz, kura sieviete ir viņa dzīvē svarīgaka. Mēs esam kopā, un ir labi, slikto necenšamies atcerēties. Es vispār nesaprotu musu sabiedribu - pēdēja laikā aizvien vairāk sludina, ka mainīt partnerus bezmaz vai ir normāli, ak vienkārši stresa noņremšana, bet rezultātā aug bērni bez tēviem, un gimenes veido tāpat, pietrūkst iecietības. Nē, palikt kopa ir grūtāk, izšķirties, nu daudz vieglāk, uzskatu, ka sievas, kas piedod vīriem (nevis ari krāpj) ir varones, nevis gļēvules. Protams, ir vīri alkaholiķi, tirāni, bet tas jau ir cits stāsts.

Arī taisnība , pazīstu pāris sieviešu ,kas vīram kļuvušas neinteresantas ( varbūt arī puisim ,kas ar veselību ) , ko viņām darīt?