Zanes dāvātos stādus iestādīju, jo vairs nevarēja gaidīt. Es aizbraucu uz Franciju, viņa - uz Neapoli, un nebija, kas tos laista. Ņēmu pakaltušos stādus un dēstīju vecajā dārzā. Daži stādi izskatījās pavisam bēdīgi, taču lielākā daļa tomēr bija izdzīvojusi.
Dārza lietā iestājies panīkums un zudis dzīvesprieks. Jūtos kā bez mājām, neziņā šaudoties starp diviem dārziem. Šodien saņemšos un piezvanīšu Adrai. Būtu zinājusi, ka viss tā ievilksies, nebūtu piekritusi kompromisam. Un tā vien šķiet, ka Adra ķer kaifu no tā, ka viņai piezvana un pabiksta. Ka dzīvē ir sarežģījumi un var draugiem pastāstīt: bet, man, lūk, tāds gadījums!
Labā ziņa - jaunajā dārzā spīd sarkanas zemenes!