Uz salas viņas gandrīz visas ir tādas — pašas tumšas, acis lielas un melnas. Gariem zābakiem kājās, jakās ietinušās. Es lūru gandrīz nepieklājīgi — kā cilvēki var būt tik skaisti! Un smīkņāju par zābakiem. Ivisā novembra pirmajā nedēļā ap +20—25. Mums, latviešiem, līdzi vasaras drēbes. Mēs sauļojamies un ejam peldēties. Spāņu gides drebinās. Vēl arī pacietīgi gaida, kamēr mēs pie lauku mājām nofotografējam katru apelsīnu un citronu dārzu. Vai sajūsmā šķeļam no čaulām mandeles pie ceļmalā augoša mandeļkoka. Mums savi stereotipi, viņām — savi. Man tiek jautāts, vai mana avīze iznāk krieviski un kādā valodā Latvijā sarunājamies ikdienā.
Diskotēku vietā baznīcas
"Tad jau uzdzīvoji geju bāros," smejas kolēģe redakcijā, kad saku, ka
tikko no Ivisas. Neuzdzīvoju. Novembrī, kad Spānijas tūrisma padome
organizējusi iepazīšanās tūri Rīgas ceļojumu biroju aģentiem
(žurnāliste šajā kompānijā esmu es vienīgā), itāļu, britu un vācu
uzdzīvotājus salā nomainījuši spāņu pensionāri. Lielākā daļa
naktsklubu, diskotēku un viesnīcu slēgti. Ciet arī slavenais
rietumkrasta bārs Café del Mar ar "visskaistākajiem saulrietiem un
chill out mūziku". Atvērtas vienīgi baznīcas un brīvdabas muzejs. Salas
galvenajā pilsētā, ko arī sauc Ivisa (jeb Eivissa, jo kā salai, tā
pilsētām tiek lietoti gan spāņu, gan kataloniešu vārdi), vecpilsēta ir
tukša. Krogu un bodīšu logi aizslēģoti. Arī vietējos iedzīvotājus redz
maz. Dominika, Ivisas gide, stāsta — šīs ir pirmās brīvās dienas, kopš
oktobrī sezona beigusies. Vietējie, kas vairāk nekā pusgadu strādājuši
bez brīvdienām, apkalpojot tūristus, beidzot atpūšas paši. Dominika nav
vietējā. Viņa augusi Francijas ziemeļos netālu no Ženēvas. Kā pati
saka, pirms 25 gadiem atbraukusi uz Ivisu, iemīlējusies salā un
palikusi.
Ivisa ir maza vietiņa Vidusjūrā, trešā mazākā no Spānijai piederošā Baleāru arhipelāga salām. "Barselona no mums ir tālāk nekā Āfrika," saka Dominika. Kā iedzīvotāji salā deklarējušies 120 tūkstoši cilvēku. Dažas pilsētas, daudz ciematu. Gandrīz visi atkarīgi no tūrisma.
Lieluma ziņā pirmā Baleāru sala ir Maljorka. Ar to arī ivisieši sacenšas — kruīzos, viesmīlībā un pat laikapstākļos. "Mums maigāks klimats, mūsu salā nav indīgu čūsku," kārdina Dominika. Vienīgi veikali Maljorkā tomēr esot labāki. Ivisā tikai mazas bodītes. Iepirkšanās tūrēs arī paši salinieki lido uz Maljorkas lielveikaliem. 25 minūšu lidojums. Ivisas lidosta ērta, lidmašīnas kursē kā tramvaji.
Ekskursiju sākam akropolē. Dominika piesauc salas 27 gadsimtu vēsturi,
kurā pēdas atstājuši feniķieši, asīrieši un kartāgieši. Tā cietusi
pūniešu karos un nonākusi zem Romas, Bizantijas un islāma likumiem. Bet
diez vai daudz cietusī pagātne interesē tos iebraucēju barus, kuri
vasarās piepilda Ivisas pludmales un bārus. Mūsdienās slavenāki par
salas vēsturi ir tās naktsklubi un izpriecas.
Novembra naktsdzīve
Brīva seksa, neprātīgas un trokšņainas uzdzīves sala. Pasaules klubu kultūras galvaspilsēta. Sala mūziku un brīvību mīlošajiem. Nosauļoti augumi un pasaules labākie dīdžeji — visu, ko nupat uzrakstīju, es nepiedzīvoju pati, bet izlasīju ceļvežos. Novembrī Ivisā vasaras gaisotni pat grūti iztēloties.
Par klubiem klausos, ko stāsta Dominika. Privilege esot pasaulē lielākais. Ar 8000 vietām, daudzām deju zālēm un baseinu, labu mūziku, slaveniem dīdžejiem. Tagad novembrī nedēļas nogalēs atvērts Pacha. Sezonā ieejas maksa esot 60—70 eiro, šobrīd varbūt drusku lētāk, brīdina Dominika, kad Laurai no mūsu grupas sāk svilt papēži. Elēnai arī. Izrādās, viņa, dzimusi Spānijas ziemeļrietumos, Ivisā pati ir pirmoreiz. Abas cer — tāpēc, ka sievietes, varbūt tiks iekšā bez maksas. Izdodas.
Mums citiem tajā sestdienas naktī Dominika iesaka vecu teātra bāru ar romantisku auru. Sūcot mojito, vēroju publiku. Ir jau pāris stundu pēc pusnakts, bet krogs ir cilvēku pilns un nāk klāt arvien jauni. Spāņi dzīvo pa naktīm. Kad vakariņojām Sant Antoni, blakus baznīcā pat dievkalpojums sākās deviņos vakarā. Pēc tam uz krogu. "Daudzos Eiropas restorānos virtuve tiek slēgta deviņos vakarā, bet Spānijā reizēm tā tikai tad tiek atvērta," saka Elēna.
Teātra bārā sirms fotogrāfs mēģina fotografēt jaunas meitenes. Taču ievēroju, ka apmeklētāju vidū jauniešu ir tikai daļa. Dziļā naktī te dažādu paaudžu ka biezs. Mums blakus sēž pāris, kam varētu būt jau tuvu pie 70.
Kad Elēna ar Lauru trinas ap Pacha, arī Dominika, kurai ap 50, teic —
var gadīties, viņa ar "savu partneri" aizies tur padejot. No vīra
šķīrusies, dzīvo ar draugu, Dominika ir emancipēta. Pusdienu
saviesīgajās pļāpās cīnās par musulmaņu sieviešu tiesībām. Jo zinot, kā
jutās spānietes, kurām pie diktatora Franko nedrīkstēja būt ne savs
bankas konts, ne īpašums. Dominika gatava aizstāvēt arī sievietes
Latvijā. Mēs ar Ievu sakām, ka nevajag. Mums ar kontiem un īpašumiem uz
dzimumu pamata problēmu nekad nav bijis. Turpmākajā sarunā jūtu fonu —
postpadomju valsts sievietes pašas nezina savas važas. Tāpēc kādā citā
sarunā, kad Dominika par privāto dzīvi izprašņā mani, "savu partneri"
lielu, cik spēju. Pats viņš tādus komplimentus no manis savu mūžu nav
dzirdējis.
Melnās cūkas vaidziņi
Spāņu virtuvi un vīnus mums dota iespēja baudīt gan izsmalcinātās
vakariņās salas pieczvaigžņu hoteļos, gan tipiskā pilsētas restorānā,
kura īpašnieki ir viena dzimta vairākās paaudzēs, gan demokrātiskā tapu
ēstuvē. Pārsteidz tik maz augļu un dārzeņu ēdienkartē šajā augļu un
dārzeņu zemē. Spāņi ēd trekni. Paeljas ar taukaini kraukšķošu rīsu
kārtiņu pannas dibenā, sātīgi cūkgaļas ēdieni. Pat dārgās zivis un
kalmāri tiek pasniegti ar tik sātīgām mērcēm, ka dabisko zivju ēdiena
vieglumu nejūtu. Melnās cūkas vaidziņš, ko kā pamatēdienu ēdam smalkā
un dārgā viesnīcas restorānā, pēc formas ir dizaina meistardarbs. Pēc
satura — garšo tāpat kā manā bērnībā, kad cūkgaļu šmorēja vecāmamma.
Ēdiens, protams, ir gaumes lieta.
Kad divas nedēļas vēlāk Rīgā satiekamies atkal, grupas biedrene Dzintra skumst tieši pēc cūkas vaidziņiem.
Gaisotnes ziņā vislabākā vieta ir tapu ēstuve. Gari kroga galdi, māla
krūzes ar atdzesētu, citronu un apelsīnu šķēlēm bagātinātu sangriju.
Tapas ir grauzdētas baltmaizes pusītes, kas ieziestas ar olīveļļu un
tomātiem. Uz maziem šķīvīšiem — uzkodas. Vītināts šķiņķis, siers,
olīvas. Cilvēki ēd ar pirkstiem, uzvedas skaļi un ir priecīgi.
Gaiļi un Ivisas hipiji
Rītausmā mani pamodina gaiļu dziedāšana. Kur ellē te gaiļi — šajā pludmaļu un deju klubu salā? Kā normālam mūsdienu cilvēkam pirmā doma ir — aiz viesnīcas plānajām sienām blakusistabās mobilajos telefonos zvana modinātāji. Tomēr nē. Kaut kur pāri ūdens līčiem atbalsojas īstu lauku saimniecību skaņas. Izrādās, uz salas ir arī lauki. Tajos izbraucienā ar divriteņiem pavadām vienu no skaistākajām ceļojuma dienām. Vietējā vara vairs negrib, ka Ivisai tikai uzdzīves slava, tāpēc tiek piedāvātas klusākas pludmales, velomaršruti, golfa laukums un idille putnu vērotājiem. Ivisa ir vieta, kur gājputni atpūšas pa ceļam uz Āfriku.
Sarkana, jo dzelzs piesātināta, zeme, citronu un apelsīnu dārzi. Lekni zaļa zāle. Gaisma un siltums kā pie mums maija beigās, tikai lapu koki bez lapām. Gar ceļa malām kartupeļu vagas. Patlaban ienākas šāgada trešā raža, kartupeļus no Ivisas eksportē britiem. Mandeles jau novāktas. Taču, kad pavasarī ielejās tās zied, mēnesgaismas naktīs tūristiem gida pavadībā tiek organizētas romantiskas pastaigu tūres mandeļu dārzos.
Taču kopumā lauksaimniecība veido mazu un nebūtisku salinieku ienākumu daļu. Līdz 70.gadiem, kad pasaulē sākās čarterreisu ēra, Ivisa bija visu aizmirsta un ļoti nabadzīga vieta Vidusjūrā. Tik nabadzīga un nesvarīga, ka pat diktators Franko, kurš uz sauszemes "rūpējās par ģimenes vērtībām", Ivisā ļāva apmesties lielai hipiju kopienai.
Vai kāds īsts hipijs uz salas vēl ir, tā arī nesapratu. Toties ir hipiju tirgus. Tajā visādus loriņus pārdod cilvēki, kuru sejās lasu, ka dzīves kaislības un atkarības viņiem nav svešas. Arī es kādu šallīti nopērku. Visticamāk, ar hipijiem tai nav sakara, bet intensīvās, košās spāņu krāsas arī manai bālajai ādai liek izskatīties labāk.
Autore bija Spānijas tūrisma padomes viešņa