Tas tāpēc, ka suņi esot jābaro, man paskaidroja iekšā laidēja. Bet pagājušajā gadā taču arī bija tikai divi suņi?! Vai tad šogad kļuvuši ēdelīgāki? Kundze neatbild, vien liek parakstīties burtnīcā, ka esmu samaksājusi. Protams, ne čeku, ne līgumu par īri nepiedāvā. Kad nosaucu savu dārziņa numuru, kundze lūdz to atkārtot. Nē nu, vai tiešām 40 gadus, Latvijā dzīvojot, nav spējusi iemācīties skaitīt līdz 10? Apbrīnojami. Savu apbrīnu nepaužu vārdiski. Tas būtu lieki. Aiznesīšu viņai lapu ar latviski uzrakstītiem ciparu atšifrējumiem.
Pa ziemu kāds bija viesojies mājiņā un uzrakstījis: te biju es. Logi izsisti, soli salauzti. Nu ko – labi, ka lāpsta nebija aiznesta. Kopīgiem spēkiem nozāģējām lielo, nolūzušo ābeli. Arī vienu upeņkrūmu. Man ir lieliski un čakli draugi, kuri pāris stundās visu satīrīja, uzraka zemi, pagatavoja uz grila baklažānus un gaļu. Izlustējāmies uz goda. Mūsu vidū bija arī austrietis Patriks, kurš ir fotogrāfiju autors.
Jaunie sējumi dārzā nav plānoti plaši. Dārziņš, joprojām, nav mainījis savu funkciju — vieta, kur paslēpties no putekļainās Rīgas. Uzcept gaļu, kartupeli, apēst kādu plūmi un izaudzēt pāris garšaugu. No slarbanājiem (tā Vidzemes pusē dēvē dažādus zaļumus) sadīgušas vien dilles. Sviesta pupiņas nemaz neceļas augšup, laikam par ātru iesēju. Labi pārziemojusi ir rukola un timians. Jau zaļo un kuplo. Labprāt iestādītu baziliku, taču vēl par vēsu. Nesen draudzenes radiniece Santa man pastāstīja, ka viņai siltumnīcā aug divkrāsu timiāns un liellapu baziliks. Jau pieteicos uz stādu. Vēl šogad plānoju izaudzēt mazu arbūzu mazā siltumnīcā. Reiz man tas izdevās, tāpēc ir drosme mēģināt atkal. Sēklas gan pavecas, šķiet, divgadīgas. No arbūza, ko ēdu Gruzijā. Diez vai nebūs sakaltušas.
Nopietna dārzkopība prasa ļoti daudz laika. To sapratu pērn, kad plāni bija lielāki nekā varēšana. Toties milzu prieks, ka manā «ielā» ir ne tikai veci krabji, bet cilvēki pēc 20. Lūk, Zane arī noīrējusi dārzu un mājiņu nokrāsojusi zemeņsarkanu! Komplektā ar rozā ziedošo ābeli izskatās satriecoši. Aizvien vairāk manu tos, kuri, dižķibeles mākti, sāk sēt paši. Ne velti nesen intervijā Latgalītē pārdevēji man teica, ka šogad vairāk nekā citus gadus pērk dārza verķus. Arī rakstot par mazdārziņu pieprasījumu Rīgā, aptaujātie ierēdņi apgalvoja, ka jūtams pieprasījums. Baiba, mana dārza kaimiņiene, kura iesējusi zirņus, salātus, sīpolus un sapiķējusi 54 petūnijas, aprēķinājusi, ka raža pērnajā rudenī neatsvēra iztērēto. «Bet, kad tu to parēķini priekā, tad gan atmaksājas ar uzviju,» tā Baiba. Piekrītu.
Ja vēlaties sev īrēt dārzu, te ir links ar brīvajiem pleķiem Rīgā: http://www.riga.lv/LV/Channels/Riga_Municipality/Pasvaldibas_ipasumi/infor macija _par _mazdarziniem/default.htm