Tiklīdz cilvēks iemācījās samalt graudus miltos un sajaukt tos ar ūdeni, radās vienkāršākais iespējamais ēdiens – šķidra mīkla, izlieta un uzcepta uz karstas virsmas. Vēsturnieki uzskata, ka pirmās pankūkām līdzīgās receptes parādījās jau Senajā Grieķijā un Romā vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. Tās gatavoja no kviešu miltiem, olīveļļas, medus un skābpiena.
Pankūka dzima nevis svētkos, bet ikdienā – nepieciešamības dēļ. Tā bija ātri pagatavojama, sātīga un lēta. Kad Eiropā izplatījās mājas pavardi un čuguna pannas, pankūkas kļuva par bieži gatavotu maltīti. Savukārt kristīgajā pasaulē pankūkas ieguva simbolisku nozīmi – pirms Lielā gavēņa bija jāizlieto olas un piens, tāpēc tapa pankūku cepšanas dienas. Tā radās tradīcijas, kuras dažviet pazīstamas kā Meteņi.
Pankūku spēks slēpjas vienkāršībā. Tām vajag tikai dažas sastāvdaļas – miltus, pienu vai ūdeni, olas un šķipsniņu sāls. No šī pieticīgā pamata var radīt bezgalīgi daudz variāciju – saldas, sāļas, plānas, biezas, kraukšķīgas vai gaisīgas.
Pankūka ir universāla. Tā var būt brokastu ēdiens ar ievārījumu, pusdienu maltīte ar gaļas pildījumu vai deserts ar šokolādi. Tā iederas gan laucinieciskā virtuvē, gan smalkā restorānā. Apaļā forma daudzās kultūrās simbolizē sauli, pilnību un pārticību – iespējams, arī tas veicinājis pankūku īpašo vietu tradīcijās.
Un vēl – pankūkas ir kopības ēdiens. Reti cep tikai vienu. Parasti tā ir pankūku kaudze šķīvja vidū, no kuras katrs paņem savējo. Pankūku cepšana bieži kļūst par ģimenes notikumu, kur bērni gaida pirmo pankūku, bet pieaugušie sacenšas, kurš prot to veiklāk apmest gaisā.
Lai gan pamatideja visur ir līdzīga, pankūku receptes dažādās valstīs atšķiras gan pēc biezuma, gan sastāvdaļām, gan pasniegšanas veida.
Franču crêpes ir plānas, gandrīz mežģīņveida pankūkas, ko cep lielā pannā vai uz speciālas plāksnes. Tās var pildīt ar sieru un šķiņķi vai pasniegt ar cukuru un citronu sulu. Francijā pankūku cepšana 2. februārī – Sveču dienā – ir sena tradīcija.
Savukārt amerikāņu pankūkas ir biezas, pufīgas, ko panāk, pievienojot cepamo pulveri vai sodu. Parasti tiek krautas kaudzē un pārlietas ar kļavu sīrupu un sviestu. Tās kļuva populāras XIX gadsimtā, kad atklāja, ka cepamais pulveris padara mīklu īpaši gaisīgu.
Indiešu dosa ir pilnīgi cita, bet radniecīga ideja – plāna pankūka no fermentētiem rīsu un lēcu miltiem. Tā ir kraukšķīga un tiek pasniegta ar pikantām mērcēm un dārzeņu pildījumu.
Savukārt vācu Pfannkuchen ir vidēji biezas pankūkas, bieži ar augļiem mīklā vai ceptas krāsnī kā viens liels plācenis.