Ieraugot Džoni ļēpatojam atpakaļ uz māju pusi, Arca izskrien uz ielas un atvāž muti. Saulē atspīd baltie, asie zobi. Kārtējo reizi saķer Džoni aiz spranda un iestumj pagalmā. Vainīgais paspirinās, bet baiļu šim nav. Zina, ka Arca tikai tēlo dusmīgo, bet patiesībā ir ļoti lāga čoms.
Pielīp bērnu ratiņiem
Jurists Marģers Zeitmanis un Pļavnieku veselības centra valdes priekšsēdētāja Inese Pētersone pa mājas logu vēro abu suņu skaidrošanos. Astoņus gadus vecais dēlēns Rūdolfs un četrgadīgais Arnolds nodarbojas ar savām lietām. Arca un Džoņa villošanās ir tikpat ierasta lieta kā vecāsmātes ik rītu pasniegtā auzu tume.
Kad Inese un Marģers ar vecāko dēlu Rūdolfu pirms pieciem gadiem pārcēlās uz Ikšķili, par suņiem netika spriests. Rīgas dzīvoklī netika turēti ne suņi, ne kaķi. Ģimenes privātmājā Ikšķilē, ne saukti, ne aicināti, dzīvnieki kā Noa šķirstā saradušies cits aiz cita.
Kad piedzima pastarītis Arnolds, Inese katru dienu ar bērnu ratiņos pastaigājās pa ciematu. Drīz vien pie ratiņiem kā pielipt pielipa liels, raibs un bezgala lādzīgs suns. Viņš bija uzņēmies tādu kā sarga lomu. Pāris reižu pēc pastaigas suns pie Ineses un Marģera paēda pusdienas un pamazām kļuva par savējo. Tā mājā "pierakstījās" Džonis.
Trīsreiz nodotais
Pēc diviem gadiem kaimiņiene stāstīja, ka viņas radu meitenei
puisis uzdāvinājis vācu aitusuni, bet meitene dzīvo vienistabas
dzīvoklī! Suns tika atdots vecākiem, bet arī viņi īpaši nav
vēlējušies ar dzīvnieku nodarboties un atdevuši uz Ikšķili, bet
kaimiņienei ir pašai savs suns un arī rocība maza. Vai Inese un
Marģers negribētu to suni ar visiem ciltsrakstiem paņemt pie sevis?
Tā ģimenei pievienojās Arca. Sakritība, bet it kā sarunājis ar
Arcu, tajā dienā pa vārtiem ienāca ruds kaķēns. Viņš nemuka no
suņiem, bet sāka ar tiem rotaļāties. Vai tādu var dzīt projām?
Jauniņajam tika dots vārds - Minka. Arnolds šo nevarēja izrunāt,
teica - Pinka. Nu labi, lai ir Pinka! Inese un Marģers par sevi
smej - ja pie miskastēm kaut kur būtu pamests zilonītis, viņi arī
to atvestu uz mājām.
Kad uz Ikšķili no Rūjienas pārcēlās dzīvot Ineses mamma, viņa atveda sev līdzi savu melno kaķeni Pūci. Šķiet, varētu teikt - komplekts ir pilns, bet sarunas laikā Marģers min, ka darbā esot bez mājas palicis kucēns. Ja nu neviens viņu nepaņem… Inese jautājoši paskatās uz Marģeru.
Tāda audzināšana
Abi puisēnu vecāki spriež, ka neesot neprātīgi dzīvniekmīļi.
Četrkājainajām radībām nedrīkst pārāk pieķerties. Taču, ja
dzīvnieku esi pieņēmis savā ģimenē, par viņu jāuzņemas atbildība.
Visaugstāk Marģers vērtē to, ka dēli aug kopā ar mājas dzīvniekiem.
Suņi puisēnus respektē un ir viņu paši uzticamākie draugi. Inese
atceras - Rūdolfam bija pieci gadiņi, kad viņa pa logu vēroja sirdi
aizkustinošu skatu - dēls un Džonis, izdauzījušies pa zaļo pļavu,
nāk mājās. Rūdiņš ir tik noguris, ka galviņa noslīgusi Džonim uz
muguras. Lielais suns soļo lēni un uzmanīgi, izjūtot atbildību par
zēniņu.
Pagalmā katram sunim uzcelta sava "guļbaļķu" mājiņa, tās pasūtītas pie kāda Latgales galdnieka Stirnienē. Arca mājiņā bieži vien guļ arī Pinka un Pūce. Ne Arca, ne Džonis netiek turēti ne ķēdē, ne slēgtā voljērā. Viņi brīvi dzīvojas pa plašo pagalmu, bet aukstās ziemas naktīs uzturas saimniekmājā. Inese uzskata, ka Marģera pastaigas kopā ar dēliem un suņiem uz netālo grāvi un tālāko Daugavu, kas brīvdienās parasti ir garākas, un kad fonā nav ne televizora, ne datora, ir puisēnu zaļās mācībstundas. Viņi izrunājas ar tēvu par visu ko. Marģers saka: "Es zinu, ka mūsu puikas kaķus nespīdzinās un vardēm kājas nost neraus. Ja cilvēkbērns aug kopā ar dabu, viņš iemācās to saprast un saudzēt." Rūdolfs ir ļoti žēlsirdīgs. Inese stāsta: "Viendien ejam uz mašīnu, bet pretī nāk Pinka ar putneli mutē. Stājos dēlam priekšā, lai viņš neredzētu to slepkavnieku. Kaķim ierasta lieta ķert visu, kas lido, un kādreiz viņam laimējas tikt pie laupījuma, bet Rūdolfs raudātu, redzot kaķa cietsirdību."
Ineses un Marģera dēli aug brīvā dabā. Ap māju pagaidām ir zaļa pļava. Rūdolfs ar draugiem tur sabūvējis štābiņus. Mājās nāk nobridies un noguris, bet - puikām puiku darīšanas. Par obligāto pastaigu ar suņiem dēliem nav jāatgādina. Kad visi tiek pa vārtiem laukā, viņiem vējš svilpo ausīs. Arca un Džonis mudina puišeļus: "Skriesim nu! Droši, ar mums jūs nepazudīsiet!" Arī vecāku sirdis ir mierīgas. Suņi uzpasē puikas kā acuraugus.