To, ka patiesībā laikam esmu tikai attiecībās bankrotējusi neveiksminiece, sapratu, kad pēc vairāk nekā 20 kopdzīves gadiem nolēmu pārtraukt šķietamo ģimenes idilli, kas patiesībā sen bija pārvērties par viena cilvēka teātri. Algotais darbs, kredīts, maksājumi, māja, dārzs, bērni - viss gūlās uz maniem pleciem, kamēr vīram tīkamāka šķita dīka dzīve kopā ar draugiem un pudeli, aizbildinoties ar grūto ekonomisko situāciju, bezdarbu, nepietiekamo izglītību, skauģiem, nelabvēļiem un tā tālāk. Ne mani, ne bērnu lūgumi atmest dzeršanu, atrast darbu, uzņemties savu daļu pienākumu ģimenes apgādē nespēja viņu pārliecināt. Un tikai mana kategoriskā prasība šķirt laulību beidzot lika viņam aizdomāties. Diemžēl gan ne tādā virzienā, kā cerēts. Vīrs nepiekrita vienoties par šķiršanos un kopmantas sadali mierīgā ceļā, bet gan pieprasīja pusi no mantas, piedraudot, ka mēs ar bērniem paliksim uz ielas, ja nepiekritīsim ņemt viņu atpakaļ. Man bija izvēle: palikt dzīvot savā mājā un turpināt vilkt nastu - pelnīt iztiku, maksāt kredītu, veikt visus mājas darbus un vēl aptekāt vīru, ārēji saglabājot veiksmīgas ģimenes fasādi -, vai arī beidzot atbrīvoties. Šī atbrīvošanās gan nozīmē garu un psiholoģiski nepanesamu tiesas procesu, jaunu kredītu, lai izpirktu vīram pienākošos mājas pusi, nebeidzamu darbu, pienākumus un izdevumus, bet tomēr ir cerība, ka kādreiz es varēšu atstāt šo "laimīgās ģimenes" murgu pagātnē un kopā ar bērniem sākt jaunu dzīvi. Diemžēl tieši tagad arī saprotu, kāpēc tik daudzas sievietes izvēlas saglabāt laulību par katru cenu, ciešot pazemojumus, apvainojumus un pat fiziskus pāridarījumus. Diemžēl ne tikai mūsu sabiedrība un novecojušās reliģiskās dogmas, bet arī likums nostājas tradicionālās patriarhālās ģimenes aizstāvības pozīcijās. Ģimene jāsaglabā par katru cenu, jāpiedod visi pāridarījumi, jāpacieš visas nelietības - kā vārdā? Vai bērnu dēļ, kas tēvu sen jau pārstājuši mīlēt un cienīt? Vai mantas dēļ, lai saglabātu bērniem māju, kur viņi izauguši un kuru tēvs draud viņiem atņemt tiesas ceļā? Vai varbūt tāpēc, lai sabiedrībai un valstij pēc gadiem 20 nebūtu jāuztur vecs vīrs, no kura kādreiz atteikusies viņa ģimene un kurš nav spējis un gribējis sagādāt sev pensiju?
Es noteikti neesmu vienīgā bankrotējusī neveiksminiece, kam jāuzņemas gan mātes barotājas un pavarda sargātājas, gan arī tēva apgādnieka un aizstāvja pienākumi. Mēs diemžēl vēl arvien dzīvojam pasaulē, kur likumus raksta un skaidro vīrieši - vienalga, vai tie būtu ministri vai baznīckungi, vai arī abi vienā personā. Un pat sievietes, kas ģimenes vārdā ir samierinājušās ar savu nastu, nosoda tās, kas saņēmušās sākt jaunu dzīvi sevis pašu un savu bērnu labā.
Savu vārdu neminēšu, jo līdzīgi dzīves stāsti Latvijā ir tik pārāk bieži sastopami, ka vārdam šeit nav nozīmes.