Kādēļ mēs viņus neredzam?

Protams, ka LV ir dazhaadas gjimenes.... ir arii gjimenes kur beerninju audzina viens teetis vai divi teeti, viena mamma vai divas.... vecaamamma vai vecaisteevs... Un peec Bashtika teiktaa, ka taas gjimenes ir sliktaakas nekaa taas, kuraas ir viirs un sieva un beerns... vai taas kur ir viirs un sieva un paaris beernelju, vaimkur viirs klopee sievu un sieva paciesh to tikai taapeec, ka nav vinjai kur iet un vajag tachu tradicionaalo gjimeni!!! Sviests! Es paziistu gjimenes kuraas vecaaki ir homoseksuaali un vinjaas aug laimiigi beerni, paziistu arii heteroseksuaalas gjimenes kuraas aug laimiigi beerni (taadas gjimenes gan ir mazaak)... Vai galvenais nav miilestiiba, kas veido gjimeni???

Paldies arī Jums. Patiesi vārdi. Par spīti valstij un visiem - man arī ir izaudzis labs bērns. Tāpat kā Jūsu mammai Jūs. Bija laiki, kad bija grūti, bet tas ir jau aiz muguras.

kamols kaklā, izlasot Lailas stāstu, jo tas ir arī mans stāsts, lai gan bērni tikai divi, bet tā izmisīgā sišanās pa un par dzīvi un izdzīvošanu, turklāt juku gados, kad nekāda padoma, kad savārīts auzenes katls, ko sākumā paši, pēc tam suns un kaķi! ne žēlošanās pēc, nepavisam, bet atmiņas atskrien nelūgtas. Un dzīve ne tā pa lielam skarba, kā Lailai esot ŠEIT, bet savā ziņā ietekmējusi gan pašu, gan bērnus - esam diezgan atsvešināti, jo bija jāmeklē izdzīvošanas iespējas - darbu darbi, lai dzīvi kaut kā varētu savākt, lai skolas izietu! Tāds izmisums ne visus motivē, daudzi salūst, un lai varbūt nedzer un citādi nepiekopj atkarības, uguntiņa izdzisusi! Un to pat nenosaukt to modīgā vārdā par depresiju, jo sadzīves līmenī jau ir daudzmaz, bet tās dzirksts vairs nav! Ja būtu daži gadi mazāk, laistos neatskatoties!

Izlasot Lailas dzives stastu,nevilus rodas jautajums ; vai rakstits ar noluku,noradijumu kas jadara ja visi striki trukst? Ka Latvijaa nevienam nav dala par vientulam mammaam un nabadzibaa slikstosham gimenem? tatad jasecina,,,vienigaa izeja ir pamest Latviju!

citu valstu iedziivotaaju aciis mes esam nabadziiga valsts...NABADZIIGA VALSTS....kaut kaa neticas, kas kaut kas mainiisies..un taadu gjimenju buus arvien vairaak..no kaa gaidiit paliidziibu???Katram pasham jaadomaaa, kaa kjepuroties aaraa...peec pashas pieredzes varu teikt!!!!

par homoseksualam gimenem visvairak runa tapec, ka videjam latvietim shis temats ir ka bullim sarkana lupata :)

Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka miera laikā bērnunamu esamība ir kauns valstij. Pie varas esošie izgāž milzīgas naudas summas šādu namu uzturēšanai, bet diemžēl salīdzinoši maza daļa no bērnunamu audzēkņiem ir gatavi paši veidot savu pieaugušā cilvēka dzīvi, jo reāli viņi ir redzējuši tikai un vienīgi kolektīvo dzīvi bērnunamā. Valstij ar ievērojamiem naudas līdzekļiem vajadzētu balstīt tās ģimenes, kuras ir ar mieru paņemt audzināšanā svešu bērnu /protams, situācija ģimenē jākontrolē, lai piešķirtā nauda netiktu iztērēta, piemēram, alkoholam/. Tā bērns veidotos par cilvēku, kuram ģimene ir svarīga. Atceros, kad man pašai piedzima trešais bērniņš /divi pirmie jau bija mazliet paaugušies/, mēs ar vīru būtu gribējuši paņemt vēl vienu meitiņu /jo dzemdēt vairs nevarēju/, taču tikai un vienīgi materiālā stāvokļa dēļ to nevarējām atļauties. Tie daži lati, kuri šādos gadījumos pienācās no valsts, ne vismazākajā mērā nevarēja segt pat desmito daļu no izdevumiem, kas bērnam būtu nepieciešami. Taču bērnunamu bērniem nezin kāpēc naudu varēja iedalīt. Kāpēc tāda pat summa nevarētu tikt piešķirta tam pašam bērnam arī tad, ja viņu audzināšanā paņemtu ģimene? Ja runājam par nepilnām ģimenēm /kategoriski esmu pret vārdu savārstījumu "vientuļā māte", jo viņa NAV vientuļa/, tad pati tādā esmu uzaugusi. Zinu, ka tās ir papildus grūtības, taču nevar visus šos cilvēkus nosaukt par neveiksminiekiem - tā ir ciniska augstprātība. Piemēram, es sevi nekādā mērā nevaru nosaukt par neveiksminieci - bērni ir izauguši, izmācījušies, strādā, ar vīru kopā esam nodzīvojuši jau vairāk kā 30 gadus, bet pēc Baštika domām esmu taču no nepilnvērtīgās "lūzeru" ģimenes nākusi. Tieši šīm ģimenēm no valsts vajadzētu sagaidīt vislielāko palīdzību. Kāpēc ikmēneša bērnu pabalstu maksāt arī tai pilnajai ģimenei, kuras abi vecāki paši spēj uzturēt savus bērnus, un kuriem šie daži lati faktiski neko nenozīmē!? Bet mammai, kura pa dzīvi cīnās viena, dubults pabalsta apmērs tomēr būtu svarīgs.

Vai Jūs arī rgulāri lamājiet nolādot vecomammu?

ka nau kauna iem LATVIJAS labajiem ministriem.mani loti savilnoja lailas dzives stasts.jo pati esmu arzemas stradaju lai nopelnitu to ko mana valsts nevar man dot.esmu dvinu puiku mamite karus ar lielam sapem esmu atstajusi vecasmammas gadiba.kauns par LATVIJAS valsti kur auksta ciena tikai miljonari.......

Man vientiesis ir pazīstams, un viss kas rakstīts atbilst patiesībai, vienīgi tā patiesība ir daudz skarbāka, un nav pieminēts apstāklis, ka Vientiesis nav ne mazākā mērā bērnam asinsradinieks. Viņš vienīgi nav vienaldzīgs, bet tagad nākas paciest, ka tiek pasludināts par pilnīgi svešu cilvēku, kaut arī par bezatbildīgo māti ir rūpējies kopš astoņu gadu vecuma, tātad gandrīz divdesmit gadus. Bet tagad svešs.

Šo rakstīt mudina vēlēšanās brīdināt labās sirds aicinājumam sekojošos ļaudis, kādu pasaulē ir ne mazums, bet kam gadās saņemt , Bībelē pieminētās šīs pasaules algas - nepateicības, ko varētu paciest kā banālu praksi, vietā, klaju naidu un agresīvu postošu rīcību, motivētu ar vēlēšanos noslēpt patiesību, apsūdzot nesavtīgos palīdzības sniedzējus faktiski noziedzīgā rīcībā. Arī vēlēšanās atgādināt labsiržiem, cik grūti ir pierādīt, ka neesi kamielis. Tāpēc, pieveriet acis, ja redziet apdraudētu bērnu, neliecieties ne zinis, kad grūtniece smēķē, tā nodarot jau nedzimušam mazulim postu. Neskataties bērna acīs, kad tas gaida no jums mīlestību, ko no mātes nesaņem, ja vien par mīlestību neuzskata formālas skaļas deklarācijas. Neliecieties ne zinis, ja bērna mātei karjeras un prestīža dēļ , daudz svarīgāk ir iegūt "' brīvo laiku"' , bērnu, ignorējot pieredzējušu cilvēku, to starpā arī mediķu apliecinājumus, ka bērna mentalitāte neatbilst bērnudārzam, pēc iespējas ātrāk to ievietot bērnudārzā. Ignorējiet apstākli, ka bērns, šī apstākļa dēļ ciešot no sagrautas imūnsistēmas, smagi slimo. Ļaujiet visam ritēt savu gaitu, lai kas arī notiktu. Neziedojiet sava vienīgā mūža laiku, cenšoties bērnam sagādāt kaut cik gaišāku vienīgo bērnību. Nepieļaujiet, ka bērna māte jūs neķītri lamā., pie kam savu māti, kas nesavtīgi rūpējusies par savu meitu, jo tas viņai kļūs par paradumu, izgāt savu neapmierinātību par neizdevušos dzīvi uz jums. Ignorējiet apstākli, ka pret bērnu izturas kā pret īpāšumā esošu priekšmetu, un , redzot par cik jauku un sekmīgu personu tas nu izaudzis, agresīvi pieprasa mainīt tam dzīvesvietu, kur veidojusies visa psiholoģiskā un praktiskā pieredze, tā riskējot sadragāt cilvēka dzīvi. Sevišķi jau, neņemiet vērā šī cilvēkbērna kategorisko negribēšanu, bet akceptējiet varmācīgu ekstrēmu pārvietošanu nekavējoties, ignorējot iespēju bērnu pie tādas domas pieradināt pamazām. Nez vai ir vērts šo sarakstu turpināt, bet būtu gan vēl daudz kas uzrakstāms. Neticams, bet faktiski noticis, tomēr normālam cilvēkam nepieņemams, tāpēc noraidāms. Tāpēc jāatgriežas pie sākumā rakstītā, lai nerastos pārpratums, ka šī ir kaut kāda žēlošanās. Nē šis ir brīdinājums, nepaklausīt sirds aicinājumam, bet mēģināt nocietināties, lai jūs netiktu iesūdzēti tiesā kā noziedznieki, lai jūs netiktu apmeloti un nozākāti neiedomajamos veidos, tik smagi, ka bērna uzturlīdzekļu nemaksāšana liktos tik vien kā nenozīmigs joks. Tik smagi, ka dzīvotgriba paliek vien kā nepieciešamība bērnu kaut cik vēl pasargāt no vardarbības, sevišķi emocionālās, kas tāds nieks vien ir, kas viņu ir pavadījusi visa nelielā mūža garumā. Tik vien kā lai mēģinātu citus atturēt no kļūmigā soļa, mīlēt savu tuvāko, jo jūs variet necerēt saņemt kaut niecīgāko palīdzību , tāpēc ka vairums ir sasirguši ar mūsdienu gļēvulības vissmagāko formu - nevēlēšanos būt iejauktam. Un vēl, ņemiet vērā, ka mūsdienu sabiedrībā likumam darbojas tikai burts, gars ir nokauts.

Jā, izņēmumi ir. Es jau arī nedomāju tik ļauni par tiem vīriešiem, ir jau ir lieliski izņēmumi, bet kā dziedāja reiz V. Meladze - "принцев мало и на всех не хватает" (prinču ir maz un visām nepietiek).

labi, ka ir šādi cilvēki.

Kaut Latvijā vairāk tādu labdarības dienu. Kaut cilvēki, kuriem maks to atļauj, spētu palūkoties uz citiem un palīdzēt viņiem, neprasot pretim nekā. Personīgā pieredze- Man radiniekiem notika nelaime. Sieva, Vīrs un Zīdainītis. Autokatastrofa. Sieva - tepat vēl. Vīrs- miris uz vietas. Bērns- uz mūžiem sakropļots. Ak šī meitenīte mazā - jau gadi kādi 9i, bet šķibas kājiņas, rokas, seja, galva, paiet nevar, runāt nerunā, saprast ar nespēj. pārvietojama klēpī vai ratiņos. Māte viena. BET mātes radinieks , kurš ir liels uzņēmējs visus šos gadus palīdzējis. Sūtījis meitenīti uz labākajām Amerikas un citām slimnīcām, pie labākajiem ārstiem. Ārstēšanas ziņā izdarīts maksimums. Bet viņš tikai klusē par to. Lūk- tas ir kautkas! Visu cieņu. Un nav nemas TIK tuvu radinieciska tā sieviete, nav māsa vai tante. Bet palīdz... cilvēks palīdz.....

Ja spēj saprast, un saprot, tad tas ir pavisam atbaidoši. Vēl nepieciešama piebilde: Kamēr katra bērna liktenis nekļūs par savu sāpi, tikmēr nav ko cerēt, ka klaut kas mainīsies.