Pateicoties vīra un manai darba specifikai, esam mainījuši dzīvesvietu ik pa pāris gadiem. Un tā jau desmit gadu. Arī kaimiņi šajos gados bijuši visdažādākie. Spilgtākos tēlus atceros joprojām.
Maskava un Belamor-Kanal
Kā, piemēram, smēķējošo večuku treniņbiksēs Maskavas centra elitārajā mājā piecu minūšu gājienā no Sarkanā laukuma. Večukam nebija ne vainas, izbijušais frontinieks, tagad pensionārs. Vienīgā problēma, ka viņš gandrīz nepārtraukti stāvēja koridorā tieši pie manām durvīm, kūpinādams savus Belamor-Kanal papirosus. Drīz vairs dūmu smaka dzīvoklī nebija izturama. "Kāpēc nesmēķējat uz sava balkona?" reiz diezgan pikta iejautājos. "Domā, sieva man atļauj? Nekur neļauj, tikai koridorā un arī tad ne pie pašu durvīm!" viņš žēlojās.
Citā padomju gados celtā mājā ar skaņu caurlaidīgām sienām nācās dzīvot zem dzīvokļa, kura saimniece izrādījās jūrnieka draudzene. Kas tas bija par jandāliņu, kad jūrnieks ieradās mājās pēc reisa! Nevarējām gulēt vairākas naktis pēc kārtas. Jautri bija augšējam stāvam, mums ne pārāk. Reiz kādu dienu brašo jūrnieku satiku liftā - dusmīgs un manāmi iedzēris viņš kopā ar savām somām un vecu TV aparātu devās prom no draudzenes. Abi bija sastrīdējušies un tagad šķīrās. Jāatzīstas, ka uz palikšanu es necentos viņu pierunāt.
Briselē klāt policija
Briselē kaimiņu būšana bija citāda. Tikko ievācāmies trīsstāvīgajā, Beļģijai tipiski šaurajā, stāvajā namiņā, kad kaimiņiene no blakus mājas ieradās ar kūku uz kafiju. Pēc Maskavas tas bija tīrais šoks - viņa neko no manis negribēja, tikai apvaicāties, kā esam iekārtojušies, un piedāvāt savu palīdzību, ja mums gadījumā tāda būtu vajadzīga. Drīz jau pazinām visus kaimiņus mūsu rajonā. Reizi gadā tika svinēti ielas svētki kaimiņiem. Mazā ieliņa tika slēgta satiksmei, un visā tās garumā sanesti galdi, vīns, alus, ēdieni, un īstens Beļģijas kaimiņu burziņš.
Tomēr zinu, ka ne visās ielās Briselē ar kaimiņiem gāja tik gludi. Mana draudzene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, kurā valdīja tik dzelžaina kārtība, ka pat aizkari drīkstēja būt tikai balti. Ja gribējās citas krāsas aizkarus, tie bija jāšuj ar oderi. No ārpuses visiem bija jābūt baltiem - visā mājā vienādiem. Citai paziņai - norvēģietei, kas savu mazuli diendusā guldināja laukā ratiņos arī ziemas mēnešos, nācās pat skaidroties ar policiju. Kaimiņi patiesā sašutumā bija viņu nosūdzējuši par sliktu attieksmi pret bērnu, jo beļģi vispār nevar iedomāties, ka ziemā bērnu varētu guldīt laukā.
Anglija: saruna par laiku
Anglijā kaimiņi kā jau kaimiņi. Ja gadās izmest atkritumus
vienlaikus ar kaimiņu, tad vismaz piecas minūtes jāpavada sarunā,
iztirzājot laika apstākļus un apvaicājoties, kā klājas ģimenei. Kad
tuvojas vasara, tematu var nomainīt pret: "Vai esat izlēmuši, kurp
brauksiet atvaļinājumā?" Kad tuvojas Ziemassvētki, ieteicams
apvaicāties: "Vai meita/dēls atbrauks Ziemassvētkos?" Angļi tiešām
nevēlas darīt neko, kas kaimiņiem varētu kaitēt. Dārziņi Londonā ir
mazi, un visi dzīvo cieši saspiesti (ja vien neesi miljonārs
Berezovskis). Solīdi kaimiņi brīdina, ja notiks plašāka dzimšanas
dienas ballīte ar mūziku līdz rītam. Uz tādām tiek ielūgti arī
kaimiņi, vismaz pieklājības pēc. Ar mazpazīstamiem angļiem nekad
nevar zināt, ko viņi īsti domā, kas slēpjas aiz smaida un ārējās
laipnības, bet kā kaimiņi viņi ir bezgala patīkami - klusi,
pieklājīgi un pārsvarā nejūtami. Viņi netraucē un visbiežāk arī
nevēlas tikt traucēti.
Lēciens aukstā ūdenī
Atgriešanās pie kaimiņiem Latvijā pēc zviedru smalkjūtības un angļu pieklājīgā small talk, protams, ir kā lēciens aukstā ūdenī. Lai gan pašlaik dzīvojam jaunā projekta mājā, kur dzīvokļus sapirkuši tikai labi situēti cilvēki (stāvvietā pie mājas ir pārsvarā apvidus automašīnas), jau pavisam drīz kļuva saprotams, ka smaidu gaitenī neviens no kaimiņiem negaida un mūsu ierastās runas par skaisto laiku vai "kāds jums skaists mazulītis!" viņiem liekas nevajadzīga piepūle. Kombinācijā ar celtnieku nozagto vai projektētāju nekad neieplānoto skaņas izolāciju starp stāviem, tas, protams, nav patīkami. Salds miegs arī nerodas, pret savu gribu klausoties, ko augšējā stāva pusaudzis stāsta savai draudzenei pa telefonu vai kliedz virsū savai mammai. Lai nu kā, kaimiņus nevar vainot faktā, ka mājā nav skaņas izolācijas. Patiesību sakot, ballītes viņi rīko reti.
Tomēr vienu lietu gan nevaru saprast - kā cīnīties ar augšējo kaimiņieni, kura regulāri pār balkona margām izpurina savus paklājus tieši manā balkonā? Esmu pieklājīgi lūgusi to nedarīt, kopš manā kafijas krūzē sabira putekļi un angoras kaķa spalvas. Kaimiņiene apgalvo, ka spalvas un putekļi purinot ceļoties uz augšu, tāpēc man neesot par ko uztraukties.
Par mūsu jauno un skaisto māju esmu sapratusi: fakts, ka dzīvokļu īpašniekiem ir daudz naudas, nenozīmē, ka kaimiņi būs kulturālāki nekā vecajās hruščovlaika mājās. Ar naudu tam nav sakara. Vēl es esmu iemācījusies svētīgu patiesību savos ceļojumos - kaimiņi mainās, situācijas mainās, nekas nav mūžīgs un uztraukumu vērts.