Kāpēc cilvēki Latvijā nesveicinās?

Iekāpjot sabiedriskajā transportā, ir sajūta, ka tu atrastos bērēs.

2000 gada biju pirmaja arzemju brauciena uz NORVEGIJU.Kad atbraucu Riga izkapu no autobusa un kamer aizgaju pie draudzenes{kura stradaja centralaja tirgu blakus autoostai}biju shoketa ,jo nesapratu kas ir noticis,vai karsh sacies vai kas cits .Smaidoshu cilveku vieta bija drumas ,dusmigas sejas ,ka mans smaids uz lupam maz pamazam nogaja un pirmais jauytajums draudzenei bija "kas ir noticis Riga'...Luk ta.

Tās idejas par "ziņojumiem", kas esot kaut kur ielikti, lai paliek ezotēriķiem un psihologiem... :)) Visās valodās ir pieklājības frāzes, kuras izsaka ar noliegumu. Starp citu, angļu valodā atcerējos vēl tādu bieži lietotu formulu (tā pat nav īpaša pieklājības frāze, drīzāk sarunvalodai raksturīga): "Why don't we..?", vai arī "Why not... ?" piemēram, "Why don't we go to cinema?" / "Why not go to cinema?", kas nozīmē: "Aiziesim uz kino!", bet burtiski: "Kāpēc mēs NEaizejam uz kino?" / "Kāpēc NEaiziet uz kino?" Nu ko, teiksiet, ka angļi un amerikāņi arī ir baigie lūzeri un depresīvie, ja lieto šādu frāzi ar noliegumu? :)

ir gan pareizi par "ne-" formām vārdos tas ir - kādu "ziņoojumu" tu ieliec savā jautājumā, teiktajā

Nedomāju, ka tas ir konkrēti latviešiem raksturīgi. Rīgā tomēr ir ļoti liels cittautiešu īpatsvars. Esmu novērojusi, ka latviešu kaimiņi sveicinās (vai atbild uz sveicienu) vienmēr. Mazās bodēs ienākot sveicinos vienmēr un nekad neesmu redzējusi atburkšķēšanu vai izbrīnu. Ja godīgi, nemaz nezināju ka ir uzskats, ka pārdevējas sveicināšana ir kaut kāds pieklājības kalngals un neparasta lieta. Bet protams, ka arī esmu izbrīnīta par cilvēkiem, piemēram, darba vietā vai trepju telpā, kas neatbild uz manu sveicienu.

Ļoti labs un patiess raksts! Mēs latvieši tādi esam un es pati katru dienu mēģinu mainīties un būt laipnāka un sasveicināties ar cilvēkiem, kuri dzīvo/strādā/eksistē man visapkārt. Par sevi runājot, varu teikt, ka man tas intravertums galvenokārt nav dusmu vai nepatikas pret cilvēku rezultāts, bet gan kautrīgums. Un es to mēģinu pārvarēt katru dienu! Rezultāts ir brīnišķīgs, tāpēc iesaku to katram!

Tas, ko rakstīja "Speciāli Ievai Albertei" par to, ka tie cilvēki baidās kļūt familiāri, manuprāt, ir atsauce uz vienu Albertes rakstu, kur viņa nepareizi lietoja šo vārdu. :)) Bet ne par to ir runa. Man arī jāsaka, ka rakstā ir daudz ačgārnu novērojumu. "Svešus bērnus trolejbusā kutina?" Kas tie par murgiem??.. Pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu, un redzējis neesmu ne reizi. (Ir vienīgi redzēts, ja bērns sāk niķoties vai raudāt, tad svešas tantes un onkuļi bieži uzreiz saka: "Kauns! Kā tā drīkst!" Tiesa gan, tie parasti ir krievu tautības onkuļi, un latviešu bērns to tik un tā nesaprot.) Un par tiem jautājumiem nolieguma formā - nu, vispār absurds!! Vai tad visās valodās pieklājīgus jautājumus neizsaka nolieguma vai vēlējuma formā?.. (Un ko tad teikt par angļu teicienu: "Would you mind (...)?", kas burtiski nozīmē: "Vai Jūs iebilstu / būtu neapmierināts, ja (..)?")

Es gan sveicinu:) Arī slēpojot gar jūru. Un saku paldies, ja pakāpjas malā no špūres. Laikam vecums jau tāds, ka īpaši vairs nenodarbina domas "ka tik kāds nepadomā, ka esmu meža dīvainītis".

vienkarsi nepieklajigi cilveki tie, kuri nesveicinas. ir gan gadijumi, kad tas drogu pardevejas sak runat, ka negribas atbildet.

Nebaidās kļūt familiāri un nav arī introverti. Manuprāt. Strādāju daiļo mākslu templī Rīgas centrā, kur vairums vīriešu (izņemot priekšniekus) nesveicina sievietes. Ienākot telpā savā starpā sveicinās ar platiem smaidiem un rokasspiedieniem, bet sievietēm labākajā gadījumā pamāj ar galvu. Labākajā gadījumā. Šai gadījumā nevar runāt par to, ka būtu priekšnieku ieviests slikts stils, nezinātu kā "Eiropā" uzvedas, jo ir tur pietiekoši bieži. Un sievietes smaida un sveicina, kā jau atzīmēja Mija. Bet tas tā. Vēl viena grimase dainotāju un "ne-zariņa- nenolauzēju" ikdienā.

Es smaidu un sveicinu, jo man labāk patīk, ja mani uzskata par ciema muļķīti, nevis par nīgru, nejauku sievišķi.: ) Turklāt tas atmaksājas, ticiet man.

Kad atgriezhos no aarzemeem Latvijaa un, ieejot kaadaa bodiitee saku "labdien", uz mani skataas ar buldoga skatienu, kaa uz trako. Un tad es iekozhu meelee, jaa esmu Latvijaa! Un naakoshaa bodiitee vairs labdien nesaku. Jaa, esmu Latvijaa - mashiinas man uz ielas brauc virsuu, uz paarejas, protams, gaajeeju pa priekshu nelaizh, uz ielas jaabuut gatavam, ka gaishaa dienas laikaa atvilks tavu mugursomu un trolejbusaa iztiiriis tavas kabatas, Jaa, esmu Latvijaa!