Kāda šova dalībniece savā interneta dienasgrāmatā draugos.lv pat lūgusi mazās meitenes klajas rupjības nerakstīt. "Kas notiek astoņus deviņus gadus vecu meiteņu galvās, kuras raksta - kaut tu nomirtu! Un nosauc mani par, atvainojos, mauku," jaunā sieviete, kura kļuvusi populāra, iekļūstot televīzijas šovā, savā dienasgrāmatā uzdeva jautājumu. Šis ir gadījums, kad bērni un pusaudži gatavi izgāzt apvainojumus un draudus internetā, neslēpjoties zem segvārda. Kāpēc viņi tā rīkojas? Ko darīt vecākiem, to uzzinot? Ar rupjībām cenšas būt populāri interneta vidē tāpat kā dzīvē, komentējot kādu tēmu, cilvēki sadalās sliktajos, labajos un neitrālajos. Labie cenšas kādu ideju, tāpat arī personību vai tās izvēles aizstāvēt. Sliktie - kritizēt. Neitrālie diskusijā it kā piedalās, bet savu viedokli skaļi nepauž. "Ikvienam sabiedrības loceklim gribas iesaistīties diskusijā. Komentēt procesu, ko viņš redz," saka ģimenes psihoterapeits Sandis Kristars Dūšelis.
Jautājums ir, ko komentētājs, izsakot savu viedokli, vēlas panākt. Psihoterapeits uzskata, bērni un pusaudži mācās no tā, ko viņi redz apkārt. "Ja viņi redz, ka notiek spēle pēc noteikumiem: kurš izteiksies rupjāk, tad viņi arī grib sacensties," S.Dūšelis ir pārliecināts.
Šo attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem bērni iemācās ne tikai no vecākiem - pat ja nešķiet, ka viņi ir ieinteresēti, patiesībā viņi uzmanīgi klausās, ko pieaugušie mājās runā par politiķiem, māksliniekiem, šovu zvaigznēm, bet viņi arī pievērš uzmanību izteiksmei, kā sabiedrībā pieaugušie runā. "Anonīmi izteikties it kā ir drošāk - tu neriskē dabūt pa galvu. Taču komentāru ir tik daudz un tavs - tikai viens no tiem. Tāpēc ir kārdinājums pateikt ko tādu, lai tiešām pamana. Tā rodas rupjie, agresīvie interneta komentāri," saka S.Dūšelis. Viņaprāt, pieaugušo un arī bērnu, pusaudžu vēlme izteikties šokējoši interneta vidē, neapzināti ir vēlēšanās tikt pamanītiem. Savā veidā - kļūt slaveniem. Tieši šādu laimīgas un veiksmīgas dzīves scenāriju sabiedrībai iepotējuši realitātes šovi, kas nevienam nezināmus cilvēkus padara par zvaigznēm nevis viņu talanta, profesionalitātes dēļ, bet gan vienkārši paņemot un parādot sevi.
Arī šokējoši komentāri, it īpaši ar savu īsto identitāti, ir līdzīga iespēja sevi parādīt. Izcelties starp tūkstošiem, kaut negatīvā veidā. Nosodīt, sarāt vai aprunāties? "Rupjos komentāros reti ir konstruktīva kritika," uzskata psihoterapeits.
Bieži vien starp komentētājiem izveidojas diskusija, savējo tusiņš, kam visai mazs sakars ar pašu tēmu. Jaunieši grib būt populāri vienaudžu vidū. Iekarot savu vietu. Iespēja pateikt visu, ko domā, turklāt nepievilcīgā izteiksmes formā, ir viena no iespējām, kā parādīt - es esmu kaut kas!
Komentēt, tas ir normāli, uzsver S.Dūšelis. Tomēr vecākiem vajadzētu painteresēties, kā bērni izsakās par kādu tēmu, kādus vārdus internetā velta citiem. "Lai bērns pastāsta tuvāk, kāpēc tā domā! Ir svarīgi, ka vecāks izsaka savu viedokli. Bērnam tomēr ir ļoti svarīgi, ko vecāks domā, kā motivē savu pozīciju. Tajā viņš ieklausās un izdara secinājumus." Nepareizi ir, ja vecāki par bērna izteikumiem interneta var pateikt vienīgi - slikti! "Ar "slikti!" to tematu mēs aizslēdzam. Ar to nekas netiek atrisināts," uzsver S.Dūšelis. Ir svarīgi ar bērnu pārrunāt, ko viņš īsti vēlējies panākt ar savu derdzīgo komentāru. Ir vērts likt viņam aizdomāties, ka agresija, ko vēršam pret citiem, kādā brīdī var pavērsties pret pašu. Un ko tad?