Tagad tam visam ir pielikts viens kārtīgs punkts. Pie mājas vēl ir jāstrādā ļoti daudz, bet nu man ir pie kā strādāt. Pirmais un šķiet pats galvenais kas mani iepriecina ir plašums. Mans augums ir bez pāris centimetriem 2 metri un visu dzīvu mani ir kaitinājuši daudzstāveņu zemie griesti, kurus es mierīgi ar roku aizsniedzu. Tagad griesti ir kaut kur tur ļoti augstu un es mierīgi varu ierīkot viesistabā basketbola grozu! Iespējams, turpmāk aicināšu pie sevis arī ciemiņus, jo viesistabā mierīgi varētu noturēt vietējās skoliņas klases sapulci, turklāt netraucējot citus mājas iemītniekus, kuri guļ, spēlējas vai ko citu dara katrs savā istabā.
Neraugoties uz manu sajūsmu, protams, gan internetā, gan reālajā pasaulē ir daudz "laba vēlētāju", kuri visu būtu darījuši citādi. Māju celtu no ķieģeļiem, vismaz 250 m2 platībā, investētu 100 000 Ls dabasgāzes pievilkšanai, dīķī noenkurotu motorjahtu, bet uz jumta izveidotu helikoptera nosēšanās laukumu. Taču man to nevajag! Daudziem no šiem konsultantiem nemaz nav privātmājas, turklāt par tādu summu, kuru es esmu ieguldījis un vēl ieguldīšu, labāku māju, īsākos termiņos nemaz nevar uzcelt. Negribu apgalvot, ka manā gadījumā ir ievērotas labākās tehnoloģijas, izdevīgākie materiāli un ģeniālākie inženiertehniskie risinājumi, bet man ir palikusi nauda, lai varētu turpināt normāli dzīvot un tas ir galvenais. Ar smaidu varu skatīties uz tuvējām mūra ēkām, kuras līdz manas "pils" kondīcijai tikušas tikai pēc vismaz gadu ilgiem būvdarbiem, izgāztas naudas kaudzes un beigtiem nerviem, nonākot pie atziņas, ka visi celtnieki ir c…s.