Kā jau minēju iepriekšējā bloga ierakstā, Ziemassvētku priekšvakarā tika samontēta apkures sistēma un šī procesa loģisks noslēgums bija krāsns iekurināšana 30. decembrī, kad sistēmai pieslēdzu galveno elementu - krāsni. Taču, ja Ziemassvētkos mani pārņēma saviļņojums par tuvojošos noslēgumu, tad 30. decembrī sajūtas tuvojās izmisuma robežai. Kad krāsni pievienojām radiatoriem un sākām sistēmā pildīt ūdeni, pirmā stunda pagāja monotonā roku cilāšanā un pārdomās par dzīves jēgu, un to, vai visiem procesiem ir kāds loģisks noslēgums. Manā jaunajā mājā ūdensvads vēl nav tādā stadijā, lai atgrieztu krānu un tecinātu maģisko šķidrumu, tāpēc apkures caurulēs ūdeni nācās iedabūt ar pumpja starpniecību. Jāsaka, ka man pieejamais pumpis vairāk paredzēts sistēmas spiediena palielināšanai un noregulēšanai, nevis 100 litru ūdens ievadīšanai - pumpja ražība ir gaužām zema, kā rezultātā tā pirmā pieminētā stunda radīja iespaidu, ka nekas nenotiek. Tomēr process virzījās uz priekšu, bet prieka bija maz…. Sistēmā atklājās vairākas nehermētiskas vietas, pa kurām zemē tecēja viss mans sapumpētais ūdens ☺ Acis darba izbijās, rokas darba nebijās!
Lēnām, bet pārliecinoši noplūdes vietas tika likvidētas un vēl nebija ne plkst. 2 naktī, kad arī krāsns tika iekurta. Urā! Pēc minūtēm divdesmit visi mājas radiatori jau bija karsti un likās, ka nav lielākas laimes uz zemes. Plkst. 3 naktī gāju gulēt.
Vienīgais, kas manī 31. decembra rītā ap plkst. 9.30 uzturēja možu garu bija cerība - kas lēni nāk, tas labi nāk. Pa tām dažām miega stundām lielais vairums iepumpētā ūdens bija atkal iztecējis ☺. Vainīgi izrādījās pāris radiatoru savienojumi un drošs paliek drošs nolēmām nomainīt visus radiatoru savienojumus. Pats par sevi šis darbs nav diez ko sarežģīts, ja vien nenāktos noliet lielāko daļu no atlikušā ūdens, kas vēl atradās sistēmā. Turklāt noliet ūdeni jau nav nekas traks, bet šis process sevī nes līdzi jaunu atrakciju - pumpi!
Tā, lai būtu pilnīgi godīgs pret lasītājiem atzīšos, ka visi radiatori vēl neatrodas savās vietās. 31. decembrī pievienojām nedaudz vairāk par pusi radiatoru, bet pie pārējo uzlabošanas darbu pabeigsim tuvākajā laikā. Visu augstāk minēto notikumu rezultātā pumpēšanu beidzu 31. decembrī ap plkst. 4 pēcpusdienā, kad pilnīgā spēku izsīkumā krēslainajās debesīs varēja vērot pirmo nopietno snigšanu. Un, lai arī ārā temperatūra bija gana zema, es ar lepnumu varēju dzīvoties pa savu māju, kura pamazām iesila.
Nu jau māja pāris dienas tiek regulāri kurināta un rezultāts ir dikti labi jūtams. Vienīgi biju tik ļoti aizrāvies ar krāsns palaišanu, ka neiedomājos meklēt malku un šobrīd nākas iztikt ar benzīntankā pirktām pagalītēm, kas, protams, nav tas lētākais apkures veids. Bet mans iecienītākais kurināmais patlaban ir turpat benzīntankā nopērkamās skaidu briketes, kuras kurās uz nebēdu.