Teiksiet — ak, jūs, maitas tādi, necienāt autobraucējus un aizņemat šodien Brīvības ielas brauktuvi?! Jūs esat idioti, kuri paši lec autiņam uz kapota! Tad nu es atbildu: pirmkārt, ja veloceliņu būtu pietiekami, mēs brauktu pa tiem. Otrkārt, mēs brauktu pa ietvi, ja vien gājēji mums neliktu padenes un nelamātu: brauc taču pa ceļu nevis virsū cilvēkiem! Treškārt, mēs brauktu pa brauktuvi, ja vien lielie autobusi mūs nesaspiestu plāceņos un šoferi nekārtos pa logu, rēcot: «brauc pa ietvi, ceļš ir transportam!» Mēs neiederamies nekur, kaut ar riteni ļauts pārvietoties gan pa ietvi, gan brauktuvi.
Saprotu kolēģi, kura gribētu uz darbu braukt ar riteni, taču viņai ir bail. Jo īpaši, ja vēl ieminos, ka gadā vidēji 300 velosipēdistu gūst sāpīgas un asiņainas traumas, pērn bojā gāja teju 20 stūrmaņi. Dažbrīd man šķiet, ka tūliņ pat pārsēdīšos automašīnā un izbeigšu savu zaļo dzīvesveidu. Tas gan būtu grēks tieši patlaban, kad degviela kļūst dārgāka, ozona caurums lielāks, sastrēgumi ārprātīgāki, sēžot pie datora cilvēkiem trūkst kustību un aug speķis. Glābiņš būtu ritenis, bet kā par to tiek domāts? Jā, ir mazs veloceliņa strēķītis A.Deglava ielā Pļavniekos. Jā, ir brīnišķīgs celiņš no centra uz Mežaparku, jaukas velostāvvietas — visu cieņu Rīgas rātei, Rietumu bankai un Rīgas nodokļu maksātājiem. Tomēr trešdien Dienā izlasot to, ka uz darbu ar riteni varēs braukt aptuveni pēc desmit gadiem, sašļuku. Protams, nevar gribēt visu uzreiz — tiltus, Ziemeļu pārvadus, ātrgaitas tramvaju uz lidostu, taču nav ticības, ka arī to desmit gadu laikā taps celiņi Centrs — Berģi, Vecmīlgrāvis — Vecāķi, Centrs — Dārziņi. Tos sola gadiem. Un manam zemajam ticības koeficentam ir iemesls, jo 14 gadu laikā Rīgā tapa tikai viens veloceliņš: centrs — Imanta.
Bet ne jau veloceliņi ir tas sāpīgākais. Arī ne velostāvvietu trūkums, jo Rīgā ir daudz ceļazīmju. (Te vēlos sevi paslavēt — pērn pēc mana raksta pie galerijas Centrs parādījās velostāvvieta). Visnejēdzīgākās ir ietvju nobrauktuves. Lai tiktu uz ietves, jāmet augšā riteņa priekšējais rats. Braucot virzienā no centra uz Ķengaragu pa Krasta masīvu, no ietves uz ietvi nokļūt ir neiespējami, jo apmales ir milzīgas. Jākāpj nost no riteņa. Ja tās nolīdzinātu, braukšana būtu kā pa veloceliņu, jo cilvēki tur staigā reti. Kad pērn, veidojot rakstu, Rīgas Domes Satiksmes departamentā vaicāju, kāpēc apmales ir tik augstas, paskaidroja, ka tādas ir tikai Padomju laikā tapušās. Tās netikšot līdzinātas, jo tam neesot naudas. Pie tam pēc 2005.gadā pieņemtajiem noteikumiem ietvju nobrauktuvei esot jābūt 0 — 2,5 cm augstai. Tā, lai pa to var pārvietoties cilvēks ratiņkrēslā. Vislielākās cerības tādas apmales ir ieraudzīt pie jaunceltajām mājām un renovētajām ielām, kur šie normatīvi esot ņemti vērā. Vēl vakar redzēju, ka apmales pie Trijādības ielas zaļās mājas Daugavas krastā ir daudzreiz augstākas.
Otrā problēma — cilvēku attieksme. Autovadītāju braukšanas kultūra mani nesatrauc, jo es uzmanos. Pie tam man ir autovadītāja stāžs un kaut ko no satiksmes sajēdzu. Autovadītāji patiesi ir patīkamākā satiksmes daļa, jo īpaši, ja esmu tērpusies svārkos — respekts garantēts. Uzreiz labajā pagriezienā palaiž. Es pateicos ar paceltu īkšķi. Trakāk ir ar gājējiem. Esmu noņēmusi ritenim tauri, jo, kad to izmantoju, no gājējiem nākas dzirdēt frāzes: «Jopt…Kur brauc, cūka tāda!» Ja melnādainie sūdzas, ka viņiem uz ielām grūti, jo uz viņiem skatās, tad pamēģiniet būt velosipēdists. Visu epitetu klāstu saņemsiet regulāri.
Jā, arī man nepatīk, kad ritenis uz ielas pabrāžas garām tā, ka kājas vēsas un kopš manu māsu, velosipēdisti, nogāza otrs velosipēdists, tapa skaidrs, ka ir īpaša suga — idioti. Pati tikai reizi dzīvē esmu ieskrējusi kājstarpē kungam, kad nespēju izsekot viņa iešanai zigzagā. Tāpēc mīļie gājēji, turiet savus bērnus pie rokas, lai neieķeras spieķos, kas saulē tā dzirkstī. Mīļie puiši, apskaujiet meitenes, jo nemitīgi maināt tuvības attālumu, liekot man slalomēt. Opji un omes, ar jums viss kārtībā, tā turpiniet.
Lai vai kā — ritenis ir brīnišķīgs. Ar to var aizbraukt uz AB dambja un pavērot Vecrīgu, Andrejsalā kuģus, aizmīties līdz jūrai. Ritenim nav jumta, tāpēc riteņbraucējus no augšas vēro Pats, un slavē mūs par to, ka augšā ir friša lufte, jo mēs neizdalām izplūdes gāzes. Vecais, labais — turpini mani un manu ielu karali sargāt. Un dod prātu valsts prioritāšu lēmējiem. Viņu savtīgās intereses spiežas ārā kā siera gabali no desas. Kā strutas no sārtām pūtītēm pusaudža sejā.