Šodien top tikai dažādas sīkas saldumlietas, bet nevienas skaistas kāzu tortes, ko cepēji mākot sacakināt līmeņu līmeņos. No vecpilsētas rosīgās Kohlmarkt ielas ienākušie priecājas par to pašu. Tikpat uzmanīgi viņiem pretī cauri stiklam veras Klintona marcipāna krūšutēls reālā izmērā.
Daudzi ienāk, pagrozās gar stikliem un ātri vien prom ir. Ja arī gribētu piesēst, cerību maz - visi galdiņi aizņemti, un tie, kas tikuši pie kafijas tases, nekur nesteidzas. Vismaz pie blakus galda čalojošās smalkās sirmās kundzītes noteikti ne. Kā dvīnes abas saģērbušās gaiši pelēkās biksēs un gaiši zilos svīteros. Lēni knibina pa kūkai, māj ar galvu un mudina cita citu nogaršot savējās. Kafija baltajā tasītē plok vēl lēnāk, un, kad neapšaubāmi ir jau atdzisusi, starp galdiņiem izspraucas mollīga viesmīle, piedāvājot atnest karsti kūpošu devu.
Dzimumi un šķiras
Fakts, ka te pasniedz kūkas un ar sudrabkrāsas paplātēm rosās sievietes, īstiem Vīnes tradīciju pazinējiem nemaz neļauj šo vietu saukt par kafejnīcu. Tā ir konditoreja. Kafejnīca būtu tā, kur pietiek ar kafiju un smēķu dūmiem, un apkalpotāji ir tikai vīrieši.
Tradīciju šajā ziņā Vīnei netrūkst. Arī leģendu. Populārākā ir tā, ka pēc turku padzīšanas 1683.gadā vietējie nolēmuši sadedzināt pamestos maisus. Tajos sabērtā prece izskatījusies pēc kamieļu barības. Zaļās pupiņas liesmās sākušas gruzdēt un tik jauki smaržojušas, ka kādam radusies ideja tās pamēģināt ievārīt ūdenī.
Vēsturnieki šim stāstam gan jau noņēmuši romantikas plīvuru. Ziņnesis Georgs Francs Kolšickis, kas kalpojis starp turku un poļu karaļa spēku pusēm, labi zinājis, ko ar šo turku preci var darīt, un pēc austrumnieku atkāpšanās ticis atalgots ar pamestajiem maisiem. Tad sācies bizness - vīrietis atvēris vairākus kafijas namus, kas ātri iemantojuši vietējo atzinību. Vēstures pētnieki atgādina, ka tolaik kafija jau bija pazīstama gan Amsterdamā, gan Londonā, gan Venēcijā, taču tikai kā izredzēto dzēriens. Savukārt Vīnē rūgtenais vārījums sekmīgi palaists plašākās tautās.
Vēstures izlase
Lielākais Vīnes kafejnīcu uzplaukums bijis ap 1900.gadu, kad pilsētā to bijis ap 500. Protams, tagad to ir vēl vairāk, bet tādu īstu - ar savu vēstures garšu azotē - izdzīvojis krietni vien mazāk. Piemēram, kafiju dod arī Makdonaldā, bet tāpēc jau to nesauksim par kafejnīcu.
Īsta Vīnes kafejnīca ir tāda, kur pie griestiem rotājas kristāla lustras, grīdas iečīkstas, zāles malās stāv padilušas, tumšsarkana samta sofas, pa vidu sabīdīti apaļi galdiņi uz metāla kājām, arī krēsli ir no metāla un visbiežāk ne diez ko ērti.
Bet tie, kas sasēduši, nesteidzas - arī tā ir tradīcija, jo daudzi vietējie kafijas namus uzskatot gluži vai par savām otrajām mājām, kur stundām ilgi var lasīt avīzes, pļāpāt ar draugiem, pat spēlēt kārtis vai šahu. Un, protams, izvēlēties, savu mīļāko dzērienu. Oberim vienkārši paprasīt kafiju esot tikpat muļķīgi kā Romā - man, lūdzu, pastu!, Parīzē - vīnu!, vai Minhenē - alu! Vīnes kafiju kartē ir ap 20 dažādu veidu, par šķirnēm nemaz nerunājot.
Tā te pirms simt gadiem savu kafiju stundām ilgi malkojis un revolūciju Krievijā plānojis Trockis. Viņa iecienītā vieta bija Central ar apgleznotām velvēm līdzās biržas ēkai. Cafe Landtmann biežāk redz sievietes kažokādās, jo blakus ir Nacionālais teātris. Ar demokrātisku auru to atšķaida tuvējās universitātes studenti un sociālistu partijas runasvīri, kuriem birojs turpat ap stūri, bet viena no kafejnīcas nišām ir tradicionālā preses konferenču vieta. Tikpat pompozas kā Opera ir tai blakus esošās Sacher zāles, kas iekārtojušās pieczvaigžņu viesnīcas pirmajā stāvā. Visvairāk te gaida slavenas sejas, lai papildinātu jau tāpat pārspīlēti lielo fotogaleriju. Absolūts pretpols ir mazā sānieliņā pie dižās Sv.Stefana katedrāles iemājojusī Hawelka: pie tumšajām sienām sakārtas dažādas gleznas - dažas esot atstājuši mākslinieki, tā noraksot iekrājušos kafijošanas parādu. Ilgi pētīt gleznas gan nav lemts, jo acis pamatīgi grauž cigarešu dūmi. Kafejnīcā Hawelka ne tikai cirvi vien var pakārt - austriešu likumi smēķētājus pagaidām vēl nevajā.
Savs šarms ir arī senajai Pruckel pie pilsētas centrālā parka. Palmenhause nosaukums pats izsaka visu - oranžērija ar palmām līdzās Albertina muzejam. Bet salīdzinoši jaunākajā Aida kafejnīcu ķēdē, kuras nosaukums izvēlēts par godu operai, bet tā savukārt rakstīta par godu Suecas kanāla atklāšanai, visa uzmanība pievērsta krāsai: noformējumā tikai oranžs, bet apkalpotājas rozā kā bārbijas.
Vai tēju Vīnē arī dod? Dod gan! Labākā izlase esot Heissenbergen, kas atrodas tieši iepretim kūku paradīzei, tas ir, konditorejai Demel. Pie reizes var ieiet apskatītes, vai marcipāna Klintonu jau nav nomainījis marcipāna Bušs.