Lai Roņai būtu labi
Artis bilst, ka koku ieskautais Čiekurkalns viņam iepatikās uzreiz.
Simpātiskas likās vecās koka mājas un ieliņas, kuras klāj bruģis,
tīkams vēsums, ko karstā vasarā nodrošina milzīgie koki ar kuplajām
lapotnēm. Pagaidām šajā klusajā pilsētas rajonā ienācēju vēl maz.
Šķiet, ka cilvēki viens otru pazīst "no bērnības līdz kapam". Pat
pilsētas ikdienas steiga apstājas aiz Brasas tilta vai pie Teikas
pārbrauktuves. Taču ar šādiem jaukumiem vien nepietiktu, lai Artis
bez apdomas pirktu dzīvokli jaunā mājā. Viņam bija savi
priekšnosacījumi. Piemēram, lai viņa Stafordšīras bulterjerīte Roņa
dzīvoklī justos labi, lai pie mājas būtu liels un zaļš pagalms,
kurā viņa jebkurā brīdī varētu izskrieties. Dzīvoklim jāatrodas
pirmajā stāvā, lai Roņai ir ērti drasēt iekšā - ārā. Artis vēlējās,
lai dzīvoklī būtu viss, par ko izfantazējies. Piemēram, lai jaunā
studijtipa mītne būtu askētiska, jo "lietas nāk un sakrājas pašas
no sevis". Un plaša, jo "es vairāk strādāju mājās, man vajag lai
tas pleķītis - savs stūrītis - būtu sirdij tīkams, lai viegli
elpot". Svarīgi bija arī, lai mājoklim kā pievienotā vērtība nāktu
klāt arī labs pagrabs, "kur visu tobrīd nevajadzīgo salikt. Tagad
mums pagrabs pielādēts ar sporta inventāru un ziemas apģērbu."
Māksliniekam laimējās. Viņš ar draudzeni Līgu saņēma visu, par ko
bija sapņojis, turklāt vēl sagadījās tā, kā gandrīz visos jaunās
mājas deviņpadsmit dzīvokļos apmetās vienādi domājoši cilvēki.
Artis priecājas: "Puse mājas iedzīvotāju savā starpā jau bija
pazīstami, ar otru pusi iepazināmies, un tagad, kad svētki, visā
mājā visiem durvis ir vaļā, visi staigā pa ciemiem, cienājas, runā,
dejo!"
Palīdz Merilina
Artis saka, dzīvokļa iekārtošana ilga veselu gadu. Sākuma variantā
viņam tika piedāvātas divas istabas, virtuve, vannas istaba un
tualete. Tas neatbilda Arta Dzērves redzējumam, un viņš ar
arhitektu saskaņoja mājokļa pārbūvi: "Tika nojauktas nevajadzīgās
sienas un izveidota viena telpa. Katru dienu pats uzraudzīju
darbus. Smagākais - bija jāpārplāno santehniskās komunikācijas."
Par to gribas pastāstīt īpaši. Arta dzīvoklī atrasti oriģināli un
pat pārdroši risinājumi. Piemēram, elegantā un ērtā vanna atrodas
pie pašas gultas. Artis skaidro: "Vismaz mēs abi vannā katru dienu
neejam. Es nevarētu vannu ielikt mazā skabūzī. Man vajag plašumu,
lai, vannā guļot, varu paraudzīties ārā pa logu vai televīzijā kādu
filmu noskatīties." Vanna ārpus vannas istabas - šo ieceri nebija
viegli realizēt, jo pagrabā bija jāpārplāno santehnikas
komunikācijas.
Tualete un izlietne dzīvoklī no pārējās telpas nodalīta ar caurspīdīgām stikla sienām, kā akvārijs. Uz jautājošo skatienu Artis atbild: "Kad mežā ejam sēņot, vajadzības spiesti, neskrienam meklēt tualeti. Pagriežamies pie krūma un pačurājam! Es ar Līgu esmu kopā jau četrus gadus, mums nav problēmu, neslēpjoties vienam no otra, aiziet uz tualeti." Esmu nesapratnē - bet kad atnāk ciemiņi? Artis smej: "Merilina palīdz!" Viņš pieiet milzīgajam sienas skapim, kur slēpjas gan veļas mašīna, gan citas sadzīvē nepieciešamas lietas un apģērbs, un izvelk saliekamu aizslietni. No tā visā augumā uz mums skatās Merilina Monro. Izeja atrasta!
Dzīvoklī dominē pelēkā krāsa, gludas līnijas, vienkāršība un ērtums. Kontrastam uz grīdas pie dīvāna nolikts sarkans paklājs ("tas Roņai domāts") un virs darba virsmas virtuvē - Itālijā pasūtītas sarkanas flīzes.
Artim ir mīļas lietas, no kurām grūti šķirties. Viena no tām ir gulta: "To iegādājos trīsdesmit trīs gadu vecumā, kad sapratu, ka vairs nevar gulēt uz grīdas. Gulta man visur ceļojusi līdz, bet nu laiks pirkt jaunu. Šī ceļos uz manu muižu, kur dzīvo mamma."