Bet pirms sācies lielais, nepielūdzamais lapkritis, dārzu pienācīgi jāsagatavo. Un tas ir patiešām svarīgi, jo mums, lielo koku laimīgajiem īpašniekiem, drīz būs jāvāc lapas. Un lai tas nebūtu murgains darbs, ko var darīt tikai, nemitīgi šķendējoties, dārzam jābūt gludi nopļautam.
Tātad - šogad pēdējā pļaušanas reize. Saule spīd un karsē kā vasarā, bet mēs, protams, saprotam, ka tas būs tikai mirklis, tas ir atvasaras zibsnis un zāles pļaušanai jāķer katrs šāds mirklis. Un es to noķēru! Tas patiešām bija brīnišķīgi - atkal iedarbināt pļāvēju, sajust nopļautās zāles smaržu, nomest vienu apģērba gabalu pēc otra un atkal justies brīvi, kā vasarā!
Pļaušana aizņēma visu dienu, jo zāle bija jānopļauj visa dārza platībā. Tad nu katrs augs saņēma pienācīgo uzmanību - noziedējušie, apsalušie puķu stiebri tika nogriezti, jaunie stādījumi aprušināti, nopļautā zāle sagūla zem pojeņu dzeltējošajiem ceriem. Pojeņu dārzs man izskatās īpaši efektīgi, jo pojeņu lapas arī sāk krāsoties - dzeltenīgas, sārtas, tumši sarkanas lapas, krāsas laikam atkarīgas no katras pojenes šķirnes. Mežrozīšu un krūmrožu krūmi pilni ar sarkanajiem augļiem, zem plūmju kokiem zālē atklājās pilnīgi gatavas plūmes, nu tās varēju salasīt un vismaz nogaršot - vecie plūmju koki man izstiepušies garumā un pie augļiem lāga nevar tikt.
Tā nu ieraudzīju, ka jaunās atraitnītes labi iesakņojušās un pat sākušas ziedēt, dārza margrietiņu cers sakuplojis divreiz lielāks, burvīgais raibais grimonis arī krietni paaudzies, bet mani pārņem bažas, vai esmu to iestādījusi īstajā vietā. Pļaujot ap tukšo sakņu dārzu, labu brīdi apsveru iespēju to paplašināt. Kaut kā tie 2x2m neizskatās īpaši nopietni. Pat ne nopietni, man trūkst sakņu! Gribu bietes, kāļus, burkāniņus! Nu labi, šādi tādi tomāti bija (ak, ne tuvu tik daudz un tik labi, kā biju cerējusi! Nu nekas, nākamgad.) Tagad saknes nācās lūgt draugiem un radiem. Pat ķirbi! Tas taču ir nožēlojami, ja pašai tik liels dārzs.
Tādas domas, kas iestiepjas jau nākamajā pavasarī, nāk prātā, pļaujot zāli pēdējo reizi šajā gadā.