Ludzā svētki vienā gabalā
Tumši zila, zeltaini zvaigžņota vilnas sagša kā naksnīga debess, švīkst ādas zābaciņi, šķind aproces un saktas, trīc vainaga piekariņi.
Līga un Ēriks Kondrāti katrs savā automašīnā atbrauc uz Ludzas amatniecības centru. Lietišķi steidzīgi, jo ik pa brīdim zvana mobilais telefons, amatnieki un zemnieki no visas Latgales piesakās uz Lielo latgaļu tirgu Ludzas pilskalnā, kas šogad notiks pašos vasaras saulgriežos, 20.un 21.jūnijā. Tad pēkšņi kaut kur pazūd ikdienišķie džinsi un sintētiskās vējjakas, Līga un Ēriks iznāk no blakus istabas, ģērbušies seno latgaļu tērpos, un man ar kaunu jāatzīstas, ka nemaz nezinu, kā nosaukt visas šī senču apģērba sastāvdaļas. Tādi stalti un skaisti viņi būs arī Līgo vakarā, kad Kondrātu un Kravaļu dzimta pulcēsies savā Jāņu kalnā Nirzas pagasta Potorovā un līgodziesmas skanēs līdz pat saullēktam, jo šajās ģimenēs tās ir mācītas kopš bērnības. "Mums ir palikušas tikai divas lietas, kas dod spēku — Jāņi un Dziesmu svētki. Ja mēs tās pazaudēsim, tad ar mums ir beigas. Vajag vākt atpakaļ visas tradīcijas, citādi arī Jāņu vietā paliks šašlika svētki un kopīga šlāgerošana," skarbi saka Līga Kondrāte, Ludzas domes tūrisma speciāliste, kas kopā ar vīru Ēriku uzņēmusies vākt kopā senās latgaļu vērtības un dzīvesziņu.
Aproce no Kivtu kapulauka
"Mēs varētu tā ģērbties arī ikdienā, taču tas nav tik svarīgi, tā ir ārpuse. Senās vērtības ir jāglabā sirdī. Tomēr tautas tērpā es jūtos vislabāk, jo latviešiem ir bijusi ideāli izkopta skaistuma un gaumes izjūta," saka Līga. Diplomēta apģērbu modelētāja būdama, viņa amatniecības centrā izveidojusi lina apģērbu šūšanas darbnīcu, bet latgaļu tērpi gan pašai, gan vīram vākti kopā no dažādiem meistariem. "Šo sudraba aproci es pagājušajā gadā nopirku Vērmaņdārzā. Tā ir darināta pēc tepat netālu esošā Kivtu kapulauka arheoloģiskajos izrakumos atrasto rotu parauga. Rotkalis izbrīnījās, kā es to zinot, un atdeva ar atlaidi." Savukārt spangu vainagu Līgai kaldinājis vīrs. Arī Ēriks tautas tērpu labprāt uzvelk gan tad, kad vada ekskursijas amatniecības centrā, gan ikmēneša Zaļajos tirdziņos, kas Ludzā, par spīti birokrātiskajiem šķēršļiem, notiek jau trešo gadu.
"Kad pirmie cisterciešu mūki XI gadsimtā iegāja tagadējā Latgales teritorijā, viņi rakstīja, ka visas sievietes te esot ķēniņienes, jo ikdienā nēsā bagātīgas rotas. Prasmju līmenis bija augsts, cilvēki paši sevi apgādāja. Senās Tālavas valsts likumi noteica, ka jāprot dzīvot pašpietiekami. Tagad mēs par to vairs pat sapņot nevaram, esam atkarīgi no elektrības, siltā ūdens, apkures, no darba devēja, kas apgriezīs algu un tu aiziesi postā." Līga un Ēriks atzīstas, ka arī Ludzas amatniecības centra veidošanas ideja bijusi kaut daļēji atjaunot šo seno latgaļu dzīves pamatu — galvenais ir darbs, ar ko tu pats vari sevi nodrošināt. Ludzas amatnieku biedrībā apvienojušies ap 60 amatu pratēju, keramiķi, kokgriezēji, pinēji, rokdarbnieces, daļa no tiem aktīvi darbojas centrā, kas pilsētai dod astoņas pastāvīgas darbvietas. "Tagad mēs te visu darām uz vietas. Vienīgā iepirktā produkcija ir vilnas dzija no Limbažiem, bet arī tā tiek ražota no manā saimniecībā audzēto aitu vilnas. Es ar pārtiku apgādāju gan savu ģimeni, gan amatniekus, kuri te strādā." Ēriks pasūkstās, ka viena atkarība tomēr esot — īsi pirms dižķibeles sākuma paņemtais kredīts, par kuru iegādāta blakus esošā divstāvu māja. Bijusi doma tur iekārtot nelielu viesnīcu amatniekiem, taču tagad tas uz kādu laiku jāatliek.
Savs Jāņukalns
"Mūsu dzimtā ir tā — Ziemassvētki un Jāņi ir divas saiešanas, kad visiem ir jāatliek darbi un jāsabrauc kopā. Bērniem vispār nav jautājuma — kā, kur Jāņus svinēsim? Babas mājā, Jāņukalnā!" saka Līga. Viņa lepojas, ka dzimtai ir savs Jāņu kalns, savs pēdakmens, upurvietas un bijuši arī savi senkapi Malzūbos, tikai tie esot nolīdzināti. Savukārt Ēriks ir dzimis un audzis Rīgā, taču trīsdesmit gadu vecumā atnācis uz savu senču dzimteni, kur liktenīgi saticis Līgu.
"Mēs tā latgaliski vienkārši sagājām kopā — es viņam patiku tāpēc, ka man Potorovā bija lauki un divas govis," smejas Līga. "Es tikko biju atgriezusies no Cēsīm, kur pēc augstskolas beigšanas biju nosūtīta strādāt, taču Latgale vilka atpakaļ. Tad satiku Ēriku, kas aizrāvās ar netradicionālo lauksaimniecību un tūrismu. Nu jau piecpadsmit gadu ar to plecu pie pleca nodarbojamies."
Līga un Ēriks atzīst, ka ļoti labi jūtas tieši šādā vidē, kur apkārt ir Latgales amatnieki, kas nedomā tikai par naudas pelnīšanu, bet strādā ar radošu domu un sirds prieku. Tad var dzīvot skaisti. Daži ir pārmetuši, ka krīzes laikā Ludza priecājoties un rīkojot svētkus vienā gabalā, taču Līga un Ēriks uzskata, ka nedrīkst staigāt nokārtu galvu. Lielais latgaļu tirgus, kur ne tikai pirks un pārdos, bet arī dziedās, spēlēs un demonstrēs senos amatus, tiek rīkots tāpēc, lai šajā smagajā laikā pēc iespējas vairāk cilvēku sanāktu kopā saņemties spēku un pašapziņu.
"Jo vairāk es lasu par latgaļiem, jo vairāk domāju, cik tā ir bijusi gudra tauta! Ar fundamentālām, pamatīgām zināšanām, ar savu noteiktu dzīves kārtību, ar tikumiem un savu goda likumu. Ja to nepildīja, tad izdzina no dzimtas. Tikt izdzītam no savas zemes toreiz bija lielākais negods, bet tagad mēs paši braucam prom labprātīgi, tā ir lielākā traģēdija, kas var būt, mēs taču zaudējam tautu! Paldies Dievam, latviešiem ir šis ģenētiskais kods saglabājies vēl neapzinātā formā, un tas ir vienīgais, pie kā šobrīd pieturēties, citādi mūs gaida pilnīga bezcerība. Mēs nevaram izlīst no krīzes, ja neatgriežamies pie savām vērtībām," saka Līga.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.