Vakar režisors Revzins mani dresēja;) Mēģinājām „Me and Boby McGee” – manu dziesmu. Man tā likās, ka tur man viss skaidrs, bet, kad sāku mēģināt… Mjā, izrādās tur ir vēl daudz ko darīt - no malas profesionāls cilvēks ar svaigu aci pasaka lietas, par kurām līdz tam nedomāju. Prasa no manis vairāk sievišķības;)
Pēcpusdienā mēģināju „Noch” – tā ir vissmagākā no konkursa dziesmām, gan vokāli, gan emocionāli. Joprojām meklēju dziesmas dvēseli un ir tā, ka brīžiem es to sajūtu un tad skan, un brīžiem atkal viss kaut kur pazūd un pati nobīstos no savas balss..
Maestro Pauls caur Elitu (manu bosu) man atsūtīja sveicienus. Arī norūpējies par mani. Mazliet sabijos – varbūt kaut kas nav labi, ka viņš uztraucas – es jau nezinu, ko viņi tur aizkulisēs savā vidū runā..
Ar konkursantiem esmu draudzīga ar visiem. Viņi pret mani arī. Jo īpaši ukrainiete. Nu, ļoti aktīvi izrāda savas simpātijas. Līdz šim domāju, ka pati esmu spridzeklis, bet nu tie laikam mani ziemeļnieces priekšstati;) Visi apspriež Indonēzijas puiša izredzes – viņš tiešām ir tāds dabas bērns. Talants.
Vakar Elita atveda man kartiņas un tikko tapušo Jūrmalas dziesmu singlu – visas trīs dziesmas vienkopus. Tas, protams, ir tikai promocijas vajadzībām, bet vienalga forša sajūta – kaut kas apkopots, kaut kas pabeigts;) un vāciņam tieši šī brīža noskaņas bildi Guntars izvēlējies... Interesanti vai radio arī skan tās dziesmas? Man nav laika tagad paklausīties...