Tuvākā vakariņu vieta bija sasniedzama, ejot kājām. Restorāns Chez Paul ar salīdzinoši modernu dizainu un lieliskām austerēm. Austeres arī kļuva par mana ceļojuma gastronomisko pamattēmu. Laikam jāatzīstas, ka esmu austeru fane. Jo Francijā austeru sezonā austeres nav ekskluzīva delikatese. Tas vienkārši ir cilvēku iecienīts gardums, ko ēd ar lielu baudu gan nepretenciozos bistro, gan smalkos restorānos. Rīgā arī ir pāris vietu, kur sezonā var dabūt austeres, bet mūsu pilsētā šis pasākums tiešām ir salīdzinoši ekskluzīvs.
Varbūt sākumā nav skaidrs, tieši kas cilvēkiem patīk šajos ūdeņainajos, nepievilcīgās gliemežnīcās tērptajos moluskos. Neņemšos izklāstīt objektīvu pamatojumu, kāpēc austeres ir tik iecienītas Francijā un citur. Teikšu tikai, ka man īpaši pievilcīgs liekas to siltais vēsums: austeres pasniedz uz ledus, diezgan aukstas, bet pēc garšas tās ir drīzāk siltas un mierinājumu sniedzošas. Savienojumā ar citronu tās atgādina saulainu ziemas rītu un manas iecienītākās smaržas.
Šajā ceļojumā austeres pasūtījām vēl dažas reizes. Pēdējoreiz Larošelē Atlantijas krastā, pavisam tuvu austeru izcelsmes vietai Ille de Ré. Kopā ar netālu esošo Oleronas salu tās ir divas no vairākām plaši zināmām austeru dzimtenēm. Bija grūti atrast ne tikai laiku pusdienām (pārāk daudz skaistu, vecu ēku, ko gribas apskatīt no visām pusēm, elpojot mitru okeāna gaisu), bet arī vietu. Vecās ostas krastmalas Larošelē ir nosētas ar nepretencioza izskata bistro, kur pusdienu laikā ir pilns ne tikai ar tūristiem, bet arī ar vietējiem iedzīvotājiem. Beigu beigās vietu tomēr atradām. Un pārliecinājāmies, ka sezonā uz katra otrā galda var redzēt tās pašas austeres - vidējas, vidēji lielas vai vienkārši lielas. Ar citronu vai baltvīna etiķa mērci un sasmalcinātām šalotēm. Dzidras, ar nespilgtu dzeltenuma pieskaņu - kā ziemas rīta saule.