Tomēr policists dokumentus aizpildīja un palūdza uzzīmēt notikuma vietu no putna lidojuma. Piekodinot, ka nebūšu precīza, jo nekad neesmu bijusi putns un pār notikuma vietu laidusies, tomēr mājas pagalmu uzzīmēju. Jau tobrīd sapratu, ka manam stāstam un centieniem nebūs pozitīva rezultāta, un šī ir tāda divus cilvēku saruna par to, ka redz kā gadījās. Tā nu centos šo mirkli padarīt patīkamāku. Apjautājos vai policistam patīk viņa darbs. Pēc mirkļa kungs uz mani paskatījās caur pieri un smīnot noteica: „es gribētu būt iecirkņa vadītājs tuksnesī.” Viņš pasmaidīja un teica, ka labāk jau būtu, ja cilvēki nāktu ar priecīgām ziņām. Es uzreiz teicu, ka prieki būs — riteni atradīsiet, es būšu priecīga, uzdāvināšu medu no vecāku bišu saimes. Iezvanījās telefons. Klausulē bija dzirdama sievietes balss. Policists sarauca pieri un nobēra: „ko zvani, domā es neko nedaru, man te ritenis nozagts,” un pievērsās man. Ritenis tikšot meklēts.
Pagājis mēnesis. Tā laikā esmu vairākkārt zvanījusi uz iecirkni, kur lieta pārsūtīta. Nekā. Pēc mēnesi ilgas un lēnas pārvietošanās ar automašīnu, sabiedrisko transportu un kājām Rīgas ielās, sāku ilgoties riteņa. Vakar iegādājos jaunu ielu karali ar rāmja numuru. Esmu laimīga.
Pirms mēneša bija vēl kāds notikums, kas lika par šo to padomāt. Mani, vienu no labākajām sociālo tēmu rakstu žurnālistēm ES konkursā Par dažādību. Pret diskrimināciju, uzaicināja apmeklēt Eiropas ielu futbola čempionātu Bosnijā un Hercegovinā. Viens no pasākuma rīkotājiem bija EK paplašināšanās jautājumos un pirmajā mirklī man šķita, ka viss notiekošais varētu būt pareizs, tendēts uz sadraudzību, integrāciju utml. Un nebija vis. Komandās bija apvienoti pusaudži no trūkumcietēju ģimenēm, likumpārkāpēji, melnādainie, bezpajumtnieki, tie, kuru vecāki bijuši narkomāni. Futbols viņiem ir veids kā pārliecināties, ka dzīves kvalitāte iegūstama caur sportu, ne šprici vai zagšanu. Idejas autori stāstīja, ka pusaudžus futbols „savācot” un viņi cīņas sparu liekot lietā mācībās, darba meklējumos. Plašāk par futbolu kā sociālu rīku lasiet manā rakstā šodienas avīzē. Tur arī par to, ka svarīgāk par pašu 10 minūšu ilgo spēli ir saruna pēc tās, kur tiek izlemts rezultāts.
Tieši šī čempionāta laikā kādu vakaru man izvērtās saruna ar vācu žurnālistiem par terminu diskriminācija. Par to, ka robežu nav un tās ir katrā cilvēkā pašā. Ieminējos, ka vēl pavisam nesen mani pārsteidza kāda robeža. Vēl pirms pāris gadiem Vācijā bija nopērkami tādi cilindrveida šaumīgi zefīriņi ar plānu šokolādes kārtu, kāruma nosaukums bija NegerKuβ (no vācu valodas — melnādainā skūpsts) un uz kārbas vāka bija redzams mulats, moris jebšu melnādainais puišelis ar riņķi nāsī. Vācu - latviešu vārdnīca, kas Latvijā izdota 1990.gadā skaidri un gaiši ziņo: der Negerkuβ – morgalviņa (kūka). Pērn Berlīnē vairs šo gardumu nemanīju. Vācieši iepleta acis un sāka viens otru izjautāt. Es zināju, ka nosaukums mainīts, taču gribēju zināt kā viņi to skaidros. Vācieši bija izbrīnīti: „tiešām, tagad to dēvē par Schaum Kuβ! (putu skūpsts). Nē, par Schokokuss! Kad nosaukumu nomainīja? Kas bija idejas autors? Kam kaut kas sasāpēja? Politiski nekorekti? Būs jānoskaidro?! Vai zīmējums uz kārbas tas pats? Skan jocīgi! Kā jūs to dēvējat Latvijā, esat kaut kā adaptējuši?” Par konkrēto saldumu nevarēju pateikt, jo pēdējais, ko pirms gadiem desmit plauktos manīju, bija ar veco vācu nosaukumu. Vāciešiem atbildēju, ka mums ir pašiem savs produkts — Maigums un manā bērnībā bija arī tāds Putna piens. „Ooi, korektie!” noteica vācieši un apsolījās noskaidrot visu par morīškūkas nosaukuma izmaiņām. Vēlaties par to uzzināt, ko vairāk?