Lai paliek minējumi, kāpēc tas tā ir. Izmantojot izdevību, vienu diennakti pavadījām Horvātijas galvaspilsētā, mēģinot šo vietu kaut nedaudz iepazīt tuvāk. Pirms brauciena no vēstures zinājām tik vien, ka Zagrebas izveidošanā par ietekmīgu pilsētu "vainojami" ungāri, nevis horvāti! Horvātijas kaimiņzemes karalis Lāslo I šai vietā nodibināja bīskapiju, bet kāds cits ungāru karalis — Bēla IV — apmetnei Medvednicas kalna dienvidu nogāzē Savas upes krastā piešķīra pilsētas tiesības.
Ceļojot uz Horvātiju, noteikti nedrīkst aizmirst, ka šī valsts neietilpst Šengenas līguma teritorijā, tādēļ iespējams, ka uz robežas jums ne tikai palūgs uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, piemēram, pasi un autovadītāja apliecību, bet varbūt arī uzdos vairākus jautājumus — kāds ir ceļojuma galamērķis, no kurienes braucat, cik ilgu laiku plānojat palikt Horvātijā, kas jūs esat pēc profesijas. No personīgās pieredzes varu teikt, ka horvātu robežsargi pret ceļotājiem izturas ļoti piesardzīgi, pat aizdomīgi.
Uz Horvātiju iespējams doties ar dažādu tūrisma firmu starpniecību. Ir tiešie čarterreisi no Rīgas uz Rijeku, kura atrodas valsts rietumos, Dalmācijas reģiona ziemeļos pie Adrijas jūras.
Zagrebas lidosta atrodas 17 km no galvaspilsētas. Centrā var nokļūt 25 minūtēs, braucot ar autobusu. Ērta ir arī dzelzceļa satiksme.
Zagrebas nakts
Horvātijas galvaspilsētā iebraucām ar vilcienu tieši pusnaktī. Jau agrāk tika nolemts, ka šoreiz viesnīcā istabu nerezervēsim, bet gan paklaiņosim pa pilsētas centra ielām un paskatīsimies, kā Zagreba izskatās tumsā. Lai arī Horvātijas galvaspilsēta pēc teritorijas nav maza, apmaldīties tajā tik viegli nevar. Bez pilsētas plāna, paļaujoties tikai uz intuīciju, nekļūdīgi aizgājām līdz vecpilsētai jeb Gorni Grad. Pirmais lielais pārsteigums bija spilgti izgaismotie Svētā Stefana katedrāles torņi Kaptolā.
Tā kā bija piektdienas nakts, pilsētas centrs, īpaši Bana Jelačiča laukums, kas ir populāra satikšanās un izklaides vieta, bija cilvēku pārpilns. Horvātiem nav raksturīga latviešu noslēgtība un atturība, tieši pretēji — regulāri pienāca jaunieši, lai parunātos, bet, sapratuši, ka neesam vietējie, taujāja angļu valodā, no kurienes esam atbraukuši. Īpaši jautri gāja, kad ceļā gadījās kāda grupiņa ar vidusskolas vecuma puišiem, kas, vispirms ar mums sasveicinājušies un pat paspieduši roku, lūdza cigaretes. Kad paskaidrojām, ka mums to nav, neatskanēja lamas, bet gan žēla nopūta — nu tad neko. Pēc tam, draudzīgi atvadījušies, šķīrāmies. Jā, cigaretes mums tai naktī tika lūgtas vairākas reizes.
Miera ostas
Pēc Zagrebas centrā pavadītas nakts par visu vairāk gribas nedaudz atpūsties, lai ar svaigu skatu pēcāk baudītu šīs baroka pilsētas skaistumu. Tāda iespēja arī radās, taču ne klasiskajā izpratnē. Agrā sestdienas rīta stundā, klīstot pa daudzajām vecpilsētas ieliņām, pamanījām norādi ar bultiņu un uzrakstu horvātu un angļu valodā — akmens vārti. Paejot mazu gabaliņu norādītajā virzienā, nokļūstam Jezuītu laukumā, kam īpašu pievilcību piešķir laternas un neparasta strūklaka — dusmīga izskata zaļas krāsas vīrs lej zemē ūdeni. Paejot mazliet tālāk, atrodam meklētos vārtus, kurus apsargā akmens lauva.
Izejot caur velvi, gluži nemanot nokļūstam pavisam citā realitātē. Vārtu iekšpusē izveidota speciāla telpa, atdalīta no ārpasaules, kurā ir pāris garu koka solu un īpaša vieta, kur aizdedzināt un atstāt svecīti. Jā, protams, nelielu gabaliņu atstatus tai pašā telpā arī neiztrūkstošais suvenīru kiosks, bet, tā kā bija agrs sestdienas rīts, tas bija slēgts. Pirmās izjūtas — it kā būtu nokļuvuši katoļu vai pareizticīgo baznīcā. Taču mēs šai telpā nebijām vienīgie; dažas vietējās sieviņas, turpat pie soliem nometušās, lūdza Dievu. Tāds klusums un miers vietā, kas nav dievnams vai templis.
Vēlāk, staigājot pa pilsētu, nokļuvām vēl vienā miera ostā. Kad
majestātiskā Svētā Stefana katedrāle bija apskatīta dienas gaismā,
kā arī nedaudz aplūkotas tās iekštelpās (tobrīd notika
dievkalpojums), kāds pie dievnama stāvošs horvātu vīrs mūs aicināja
ienākt katedrāles dārzā. Tajā jau pa gabalu bija redzamas vairākas
vienkāršas mūra un koka mājiņas ar sarkanbrūnu dakstiņu jumtiem —
klostera īpašumi. Biju nedaudz pārsteigta, jo šķita neiespējami
iekļūt tai pasaulē, kurā dzīvo mūki vai mūķenes, kam ar laicīgo
pasauli maz kopēja, kā arī izbrīnīja perfektā kārtība, kas tur
valdīja. Skaists, dienvidu puķēm, kokiem un krūmiem izveidots
dārzs, visi celiņi izslaucīti, bet no mājiņām pa pavērtajiem logiem
bija dzirdama klusa darbošanās. Lai arī uz laukuma katedrāles
priekšā gozējās tūristu pūlis, klostera dārzā bijām vienīgie.
Randiņu vieta
Gluži cita Zagreba atklājās, dienas vidū nokļūstot Bana Jelačiča laukumā. Uz to no pilsētas centrālās autoostas, kura atrodas Marin Drzic avēnijā, var nokļūt dažu minūšu braucienā ar 6.līnijas tramvaju. Zagrebā tramvajs ir visizplatītākais sabiedriskā transporta līdzeklis, un, sēžot uz kāda no laukuma soliņiem, šķiet, ka tie kursē cits pēc cita. Tuvumā atrodas arī vairāki ziedu un augļu tirgi ar ļoti plašu piedāvājumu. Ne velti viduslaikos Zagreba bija slavena tieši ar saviem gadatirgiem. Šķiet, brīvdienās centrā sanāk vai visi pilsētas iedzīvotāji — tirgi, āra kafejnīcas, daudzie veikali, nemaz nerunājot par pašu laukumu, ir ļaužu pārpildīti. Taču savu vietiņu, kur piemesties, lai nedaudz atpūstos un nesteidzoties aplūkotu skaistās baroka celtnes visapkārt un Svētā Stefana katedrāles torņus no atstatuma, var atrast ikviens. Ja ne kafejnīcā vai uz soliņa, tad vismaz Bana Jelačiča pieminekļa piekājē.
Vēl iecienītas satikšanās vietas ir daudzie pilsētas skvēri un parki. Tie, kas atrodas centrā, ir sakopti, un kā neiztrūkstoši atribūti tur atrodas strūklaka un paviljons. Brīvdienās, ja laiks ir labs, parkos parasti uzstājas kāds ansamblis. Savukārt tirgotāji uz galdiņiem zem saulessargiem izliek savu preci — visbiežāk dažādus suvenīrus.
***
Zagreba
Dibināta 1242.gadā, taču par galvaspilsētu kļuva tikai 1776.gadā
Iedzīvotāju skaits: 700 700. Bez horvātiem tur sastopami arī daudzi ungāri, serbi, čehi, slovāki.
Iecienītākās alus šķirnes Zagrebas vecpilsētas krogos ir Karlovačko, Ožujsko (gaišais alus) un Tomislav (tumšais alus).
Savukārt, pērkot veikalā vīnu vai kādu citu alkoholisko dzērienu, jārēķinās, ka par norādīto cenu pie kases būs jāmaksā nedaudz dārgāk — pārdevējs vēl pierēķinās maksu par pudeli.