Informācijas centrā noskaidrojam jau internetā rezervētās viesnīcas atrašanās vietu, un meklējumi var sākties. Stacijas apkārtnē vairākos baros savu dienu pavada bezpajumtnieki, kuri, sasēduši uz segām, diedelē ēdienu. Arī ielu malās mātes un tēvi ar bērniem lūdz naudu, raustot garāmgājējus aiz drēbēm. Lielākā daļa te sastopamo ļaužu smēķē un atkritumus met, kur pagadās. Nopriecājamies, ka nav vasara, jo tad smaka būtu neizturama.
Sazinās ar acīm
Ar ceļojuma somām cenšamies izspraukties cauri lielajai burzmai, jo jau tā šaurās ielas ir pārpilnas ar tirgotājiem. Pārdevēji visbiežāk ir afroamerikāņu vīrieši, kas tirgo dažādas preces, sākot ar D&G somiņām, jostiņām un dažādu zīmolu saulesbrillēm, un beidzot ar portatīvajiem datoriem un videokamerām. Preces ir acīmredzami viltojumi.
Gājēji Neapolē ir apdraudēti visvairāk, jo viņiem nav nekādu tiesību. Ceļazīmes un zaļā gaisma luksoforos neko nenozīmē. Neliela izmēra motorolleri, ar ko pārvietojas lielākā daļa iedzīvotāju, pārkāpj jebkurus aizliegumus un lielā ātrumā traucas pa šaurajām vecpilsētas ieliņām. Kā te iztiek veci cilvēki, kuri nevar ātri pamukt malā — pie sevis nodomāju. "Noteikumi neeksistē, jo visu izsaka acu skats — tā te sazinās visi, un tie, kas ievēro noteikumus, drīz vien to nožēlo," skaidro jauniepazītais itālietis Serdžio.
Cietie spageti
Pēc nelielas maldīšanās vecpilsētā atrodam ielu un numuru, kur vajadzētu atrasties viesnīcai, tomēr tā it nemaz neatgādina tūristu mitekli. Pēc brīža atrodam arī zvana pogu un pēc ilgiem mēģinājumiem sazvanīt kādu viesnīcas darbinieku atmetam cerības par šo naktsmītni. Pamēģini vēlreiz — mudina ceļabiedrs.
Beidzot durvis atveras. Iekļūt pa tām gan ir diezgan sarežģīti, jo durvju augstums noteikti nepārsniedz pusotru metru. Jūtamies kā Goliāti liliputu zemē, un, kad esam iespraukušies iekšā, skatam paveras iekšpagalms un sešstāvu ēka. Izrādās, ka viesnīca atrodas piektajā stāvā un tajā ir tikai pāris numuru.
Reģistrators nesaprot ne vārda angliski, tāpēc noder žestu valoda. Viesnīcas numuriņš ir romantisks — gleznas, cakoti galdautiņi, ziedi utt. Neskati viesnīcu pēc cepures — ar ceļabiedru nosmejam.
Pilsētas šaurajās ieliņās neapolieši nekautrējas izrādīt savu privāto dzīvi. Te notiek sarunas, skaļi strīdi, televizora skatīšanās un pat veļas mazgāšana un žāvēšana. Liela daļa dzīvojošo pirms miega neaizvelk aizkarus, bet iemieg ielas laternu apgaismoti.
Neapolieši stāsta, ka pilsēta ir picas dzimtene, un par to arī pārliecināmies. Lielākas un mazākas picērijas ir teju uz katra stūra. Vairāku Neapolē pavadīto dienu laikā tā arī neizdodas nobaudīt lazanju, jo tā te nav populāra. Picas galvenā sastāvdaļa ir mocarellas siers, kas netiek žēlots un rotā ne tikai picas, bet ir arī iecepts mīklā. Ielu malās iespējams nopirkt dažādas eļļā vārītas rīsu, kartupeļu un gaļas bumbiņas, kas ir laba uzkoda pirms maltītes. Nevar nepieminēt Neapoles kruasānus, jo tie ir pārpildīti ar gardu tumīgu krēmu un pārkaisīti ar smalku pūdercukuru.
Atspirdzinošs ir no ciedra koka sulas izgatavotais dzēriens spilgti dzeltenā krāsā. Tas ir bez krāsvielām un konservantiem, nopērkams maza tilpuma stikla pudelēs. Izrādās, ka Dienviditālijā nav ierasts dzert kapučīno pēcpusdienā — to dara tikai no rītiem. "Jūs nodeva laika izvēle, tāpēc uzreiz var pateikt, ka neesat vietējie," saka kāds itālietis.
Nezinu — sarkt vai bālēt, jo pirms brauciena nezināju, ka itālieši tradicionālo pastu ēd daļēji izvārītu. Pagaršojot spageti kādā restorānā, sūdzējos viesmīlim, ka makaroni ir cieti un tos grūti sakost. Man šķita, ka nepiesienos, jo tie bija nebija labi izvārīti. Itālietis uz mani nedaudz neapmierināti paskatījās un atnesa citu porciju. Tajā spageti bija mīkstāki, bet ne tuvu ierasti izvārītajiem. Vēlāk jau Latvijā draudzene stāstīja, ka itāliešiem izvārīti makaroni ir tad, kad vidū ir nedaudz jūtams cietums. Izrādās, ka latviešu vārītie makaroni itāliešiem šķiet pārvārīti un nebaudāmi.
Vīriešiem priekšroka
Lai arī pēc pirmās Neapolē pavadītās dienas gribas pēc iespējas ātrāk braukt prom, iepazīstot to tuvāk, atklājas pilsētas skaistums un pievilcība. Par spīti lielajai netīrībai, ostas teritorija šķiet sakārtota, ūdens ir tik tīrs, ka iespējams saskaitīt pat pāris metru attālos jūrasaugus un krāsainās zivtiņas.
Viens no Neapoles brīnumiem ir skatu vieta Vomero kalnā — La Certosa di San Martino, kur paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu un Vidusjūras lielākajām salām. Iesaku nežēlot naudu un apskatīt muzeju, klosteri un katedrāli kalngalā. Gaišā klostera iekšpagalmā atrodas arkas, kuras rotā harmoniskā renesanses stilā veidotas līnijas. Klostera teritorijā atrodas dārzs, kas dabīgi iemājojis slīpajā kalna nogāzē. 1368.gadā atklātajā Certosa katedrālē joprojām saglabājusies joma — ar kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa, kā arī griestu velves oriģinālais rāmis.
Viens no Neapoles centrālajiem objektiem ir Jaunā pils, kas vēl iespaidīgāk izskatās naktī, kad tiek izgaismota. Pilī ir telpas ar stikla grīdām. Pa tām staigāt ir nedaudz baisi, jo zem stikla atrodas arheoloģiskie izrakumi un vairāku cilvēku skeleti. No pils augstākajiem skatu punktiem savā krāšņumā atklājas plašā ostas teritorija.
Kādu vakaru nolemjam iepazīt Neapoli naktī. Klīstam tik ilgi, līdz atklājam, ka netiekam lejā no augstā kalna, jo funikulers vairs nekursē. Nolemjam iet lejā kājām un, lai izvēlētos izdevīgāko ceļu, rūpīgi vērojam karti. Pie mums pienāk kāds itāliešu pāris un piedāvā palīdzību. Uzzinot, ka taisāmies pa tumsu iet kājām, viņi ir šokā un satraukti brīdina, ka pilsēta ir ļoti bīstama. Kad nosaucam ielu, kurā dzīvojam, jaunieši saķer galvu un saka, ka esam traki riskētāji, tāpēc piedāvā mūs aizvest ar auto.
Izrādās, jaunā sieviete ir francūziete, kura jau pāris gadu dzīvo pie sava mīļotā vīrieša Neapolē. Pāris prot angļu valodu, tāpēc aizrautīgi stāsta par ceļojumiem un situācijām, kad citā valstī vietējie viņiem ir palīdzējuši. Vīrieši te ir lielā cieņā — mans draugs tiek aicināts sēdēt priekšējā sēdeklī. Itālietis viņu pamatīgi izprašņā un atvadoties neatlaidīgi spiež roku. Pamanu: ja runā vīrieši, tad sievietēm labāk klusēt un klausīties vai pusbalsī savstarpēji sarunāties. Pēc 30 minūšu līkločošanas lejā pa kalnu esam netālu no viesnīcas. Pasakāmies par braucienu, un itālieši silti pasmaida.
Pie vietējiem noteikumiem jau ir pierasts un spriedze mazinājusies. "Tagad pat ar augstpapēžu kurpēm varētu bezbailīgi skraidīt," smejot lielos ceļabiedram. Un tiešām — apavi te ir bagātīgā izvēlē un par ļoti kārdinošu cenu. Cik Latvijā kurpes un zābaki maksā latos, te apmēram tikpat eiro. Nolemjam, ka nākamreiz jāņem ietilpīgāka ceļasoma. Neticami, jo sākotnēji nepievilcīgā pilsēta mūs ir savaldzinājusi.
***
Uz Neapoli
Bari-Neapole ar vilcienu: 4,5 h (ar pārsēšanos), 30 eiro
Bari-Neapole ar autobusu: 3 h, 20 eiro
Roma-Neapole ar vilcienu: 2 h, 20 eiro
Milāna-Neapole ar vilcienu: 6h, 60 eiro