Kad pašvaldība saņems oficiālu rakstveida apstiprinājumu par DNS ekspertīžu rezultātiem, zēns beidzot iegūs dzimšanas apliecību, oficiāli apstiprinātu vārdu un uzvārdu, kā arī personas kodu.
Fakts, ka bērns sešpadsmit gadus dzīvojis ar neīstu personas kodu, bez dzimšanas apliecības, iespējams, vēl ilgi nenāktu gaismā, ja nebūtu notikusi apstākļu sakritība - Izglītības un zinātnes ministrija (IzM) paziņoja Daugavpils izglītības pārvaldei, ka pamatskolas centralizēto eksāmenu kārtotāju sarakstā viena skolēna uzrādītais personas kods neeksistē. Kā Dienai stāstīja Daugavpils pilsētas bērnu tiesību aizsardzības inspektore, fiktīvā māte, to uzzinot, kļuvusi tramīga, sākusi slēpties, bērns nav apmeklējis skolu. Inspekcija par to ziņojusi bāriņtiesai, savukārt vienlaikus sagadījies tā, ka sieviete nonākusi apcietinājumā aizdomās par noziedzīgu nodarījumu.
Cietuma izolatorā viņa bāriņtiesas priekšsēdētājai Ligitai Strazdai atzinusies, ka nav šī bērna bioloģiskā māte, skaidrojot, ka bērnu 1992.gadā atnesis viņas nu jau mirušais vīrs, sakot, ka bērnu pārvedis no Dagestānas. Izvērtējot bāriņtiesas rīcībā nonākušos faktus, L.Strazdai radušās aizdomas, ka šis zēns ir tas pats pirms 16 gadiem mīklaini pazudušais bērns, tāpēc ar Irinas un zēna aizbildņa piekrišanu viņiem tika veiktas DNS analīzes, kas šīs aizdomas apstiprināja.
Trīs izvēles
Daugavpils policija patlaban pārbauda saņemto bāriņtiesas
iesniegumu, kā arī pieprasījusi lietu no arhīva Rīgā par 1992.gadā
notikušo noziegumu. Kā norādīja Daugavpils policijas pārvaldes
priekšnieka palīdze Ingūna Dunda, ja pārbaudes laikā atklāsies
fakti, par kuriem varētu sākt kriminālprocesu, tas tikšot darīts.
To, kādi šie fakti varētu būt, policija precizēt nevēlējās.
Visticamāk persona, kas pirms sešpadsmit gadiem pie pašapkalpošanās
veikala Daugavpilī nolaupīja ratiņos atstāto bērnu, izies cauri
sveikā, jo noziegumam iestājies noilgums.
Daugavpils bāriņtiesas priekšsēdētāja Ligita Strazda Dienai norādīja, ka turpmāk jaunietim būšot izvēles iespējas - dzīvot ar jaunatrasto bioloģisko māti, palikt pie tās, kura viņu līdz šim ir audzinājusi, vai arī dzīvot pie aizbildņiem, kas viņam iecelti sakarā ar to, ka fiktīvā māte atrodas apcietinājumā. Bāriņtiesas vadītāja uzskata, ka puisim būtu jādod iespēja paturēt arī savu līdzšinējo vārdu, pie kura viņš ir pieradis.
Lai pasargātu bērna tiesības, aizbildņi patlaban apsver iespēju mainīt skolu, kurā viņš mācās un kurā viņš pirms dažiem gadiem tika uzņemts bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem, tikai noticot fiktīvās mātes meliem, ka dzimšanas apliecība ir pazudusi.
Bez dokumentiem
Daugavpils izglītības pārvalde patlaban arī skolā sākusi pārbaudi,
taču, kā Dienai paskaidroja Izglītības pārvaldes vadītāja Olga
Dukšinska, 1999.gadā, kad zēns sācis skolas gaitas, Latvijas
izglītības sistēmas datu bāze vēl neesot bijusi pieslēgta Latvijas
iedzīvotāju reģistram, tāpēc skolas vadībai nav bijis iespējams
pārbaudīt mātes nosaukto fiktīvo personas kodu. Dzimšanas apliecība
bērnam nav tikusi pieprasīta arī tad, kad zēns, pamatojoties uz
pedagoģiski medicīniskās komisijas slēdzienu, mainījis skolu. "Tā
ir direktores labticība un lētticība, tomēr varbūt tas ir labi, ka
zēns tika uzņemts skolā, nevis klaiņoja apkārt," teica O.Dukšinska.
"Turklāt, Ministru kabineta noteikumi neparedz, ka vajadzīga
dzimšanas apliecība, ir vajadzīgs personas kods, ko māte pateica,
tāpēc skolai nebija pamata zēnu neuzņemt."
Kā var secināt pēc Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļā saņemtajām atbildēm, valdības noteikumi par vispārējās izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa organizēšanai nepieciešamo obligāto dokumentāciju tik tiešām pieprasa tikai sniegt ziņas par izglītojamo, tai skaitā viņa personas datus un personas kodu, taču neparedz pieprasīt dzimšanas apliecības uzrādīšanu. Iespējams, šis apstāklis zēnam arī ļāvis līdz pusaudžu vecumam dzīvot bez neviena dokumenta.
***
Speciālistu vērtējumi
Laila Rieksta-Riekstiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības
inspekcijas priekšniece
Sazinājāmies ar Daugavpils bāriņtiesu, kas jau dara visu, lai nodrošinātu labāko psihologu palīdzību. Tā būs pirmām kārtām nepieciešama zēnam, lai palīdzētu izprast notiekošo un saprast, kā tālāk veidot attiecības. Arī viņa īstajai mātei un cilvēkiem, kas uzskatījuši, ka viņš ir tās sievietes bērns, kura viņu audzināja. Daugavpilī ir labi psihologi, tos sagatavo arī augstskolā Daugavpilī, nedomāju, ka viņi būtu sliktāki -kā Rīgā. Arī Daugavpils bāriņtiesas priekšsēdētāja ir ļoti laba speciāliste. Ar viņu vienojāmies - ja būs kādas problēmas - viņa mums uzreiz ziņos.
Laila Balode, centra pret vardarbību Dardedze vadītāja
Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz savu identitāti, šajā gadījumā taisnīgums ir uzvarējis. Svarīgi ir saprast, cik bērns tam ir gatavs, kā arī kādas ir gaidas no viņa īstās mātes, tādēļ te priekšā ir liels darbs psihologiem, strādājot ar abām pusēm. Zēnu jāmēģina pamazām iepazīstināt ar viņa identitāti. Ļoti svarīga ir puiša personība, arī socializācijas process, kāds viņam bijis līdz šim. Cits zēns 16 gados šādu pavērsienu var salīdzinoši ātri "sagremot", apstrādāt, savukārt cits - var sabrukt, zinot, ka cilvēki, kas viņam bijuši svarīgi, nav runājuši taisnību vai melojuši. Tad izmainās visa vērtību sistēma kopumā. Ļoti daudz būs psihologiem jāstrādā arī ar īsto māti - emocionāli varbūt viņa savu dēlu ir "apglabājusi", atstājot tikai sapni par kādu zēnu, kādu viņa iedomājusies. Kas notiks, ja puisis pilnībā neatbildīs viņas gaidām?