Riteņbraucēji katru dienu dzīvo satraukumā — nozags vai nenozags. No kafejnīcas dodas ārā satrauktu sirdi. Mana māsa, baseinā peldot, ik pa brīdim iedomājas — vai vēl stāv mans ritenis, vai tik nav nozagts un palūdz Dieviņu.
Un bija jau ar’ man laiks mest pie malas to riteņošanu. Uz ielas mani apsaukā, uz brauktuves pīpina, kad iestājos par veloceliņiem — komentāros mani lielākoties aprej. Nu nezvanīšu vairs ne uz Rīgas Domes Satiksmes departamentu, ne Birka kungam un neapelēšu ne pie sabiedrības vajadzībām, ne tautas kalpu ne-zaļās domāšanas. Jāņem vien būs līzingā kāda metāla kārba un jātaisa sastrēgums uz tilta. Jā, arī automašīnas var nozagt, taču ne jau par to ir stāsts. Automašīnas Rīgas ielās ir cienījamāks transportlīdzeklis nekā ritenis.
Ja nu tomēr kaut kur redzat manu ielu karali vārdā Didzis, kurš pie vārda tika pateicoties tam, ka par manu draugu kļuva Didžu vārda dienā, ziņojiet uz [email protected]. Negribu, lai mans uzticamais draugs skumst. Viņš mani uz darbu veda līdz pat pirmajai ledus kārtai uz ietves. Mēs abi nupat izbraukājām Muzeju nakti, kas Didzim tik ļoti patika. Didzis minās Kritiskajā masā un iepazinās ar citiem riteņiem. Didzis ar mani bija kopā skaistākajos saulrietos Andrejsalā, kad negribējās blakus nevienu citu. Viņš vēl nebija redzējis jūru, ko gribējām apskatīt šovasar.
Mana māsa manam ritenim nupat novēlēja vieglas smiltis. Loģiski, jo neviens no manu draugu nozagtajiem riteņiem nav atrasts, kaut policijā bija uzrakstīti iesniegumi. Rauls savu riteni meklē pats — klejo pa Latgalīti, pa sludinājumu portāliem. Šķiet, cilvēki samierinājušies, ka policija neklapē ar ausi.
Bet uz policiju es aiziešu, šodien pat.