Lai izmēģinātu, kā jaunā sistēma darbojas, kopā ar Rietumungārijas universitātes profesoru, goda doktoru Jānošu Pustai veicām nelielu eksperimentu, proti, pāris vietās šķērsojām Ungārijas un Austrijas robežu. Savukārt pie viena iepazinu arī vairākus ungāru pierobežas ciemus ar ļoti eksotiskiem nosaukumiem. Tas bija neliels ceļojums ne tikai telpā, bet arī nesenas pagātnes atmiņās.
Sargies no imperiālistiem!
Ungārijas vēsture ir samērā līdzīga Latvijai, jo abas ilgus gadus atradās Padomju Savienības pakļautībā, taču Ungārija bija satelītvalsts statusā un līdz ar to tās iedzīvotājiem klājās nedaudz vieglāk. Ungārijas iedzīvotājiem pretstatā latviešiem par neseno pagātni saglabājušās dažas komiskas atmiņas tieši valsts dislokācijas vietas dēļ. "Mūsu bērniem skolā vai katru dienu skaloja smadzenes, ka kaimiņvalsts Austrija ir naidīga, ka viņi ir imperiālisti, no kuriem jāuzmanās! Robeža, kas atrodas mums gluži vai degungalā, vēl nesen no Ungārijas puses tika apsargāta ar apskaužamu centību," atceras profesors Pustai.
Taču pašaizliedzīgajiem sargiem dažubrīd radās gluži vai smieklīgas problēmas. Tā kā gan ungāru, gan austriešu zemnieki paaudžu paaudzēs ir arī vīndari, bieži gadījās, ka ne vienam vien ungāru saimniekam vīna lauks kopš vecvectēva laikiem atradās Austrijas pusē. Reāli tas nozīmēja to, ja viņš gribēja doties strādāt uz lauka, piemēram, rudenī novākt vīnogu ražu, tuvākajā robežpārejas punktā vajadzēja reģistrēties. Savukārt, strādājot uz lauka, bija nepārtraukti jāuzmana pulkstenis, lai nenokavētu laiku, kad zemniekam pieteikts atgriezties. Nebija reti gadījumi, ka vīndaris nokavēja un robežsargi devās viņu meklēt. Tas gan parasti beidzies ar to, ka visi kopā atnākuši atpakaļ, Ungārijas pusē, draudzības saites stiprinot, sekoja krietna iedzeršana.
Reiz agrā jaunībā profesoram pašam izdevies šķērsot Ungārijas—Austrijas robežu, pašam to nezinot. "Ciematā netālu no robežas dzīvoja mani vecāki, un mēs ar ģimeni atbraucām viņus apciemot. Tad izdomājām iet pastaigāties brīvā dabā. Viena no meitām zālē pamanīja nomestu plāksnīti. Apgriezuši to otrādi, atklājām, ka plāksne bija paredzēta kā brīdinājums, ka netālu ir robeža, bet kāds pārgalvis to bija norāvis un iemetis zālājā. Tā nu mēs palikām neziņā, bijām šķērsojuši robežu vai ne! Arī neviena robežsarga kā par brīnumu tuvumā nemanījām un, protams, iet uz robežposteni neriskējām."
Protams, laiki ir mainījušies un tikumi arī. Taču jāpiebilst, ka vēl pagājušā gada decembrī Ungārijas un Austrijas robežu regulāri kontrolēja un robežpilsētas Šopronas stacijā vilcienā vienmēr iekāpa robežsargs, lai pārbaudītu ceļotāju pasi. Jā, kopš šā gada janvāra gan robeža kā izmirusi. Arī mēs brauciena laikā redzējām vairākas tukšas un pamestas ēkas, kur agrāk strādāja robežsargi.
Savdabīgie ungāru ciemi
Liela daļa mazo Rietumungārijas ciematiņu, kas atrodas pavisam tuvu Austrijas robežai, nemaz nepieder pašiem ungāriem vai, izsakoties precīzāk, pārsvarā tur dzīvojošie laudis pēc tautības nav vis ungāri, bet gan vācieši vai horvāti. Par horvātiem vēl būtu saprotams, jo ar šo valsti Ungārijai ir kopēja robeža, turklāt viena no pilsētām — Kormeda — pieder abām valstīm, līdzīgi kā Latvijai un Igaunijai pieder Valka. Taču neparasti šķita tas, ka pat vairākos Rietumungārijas ciemos pamatā dzīvo vācieši, lai gan valstij ar Vāciju kopējas robežas nav. Izrādās, tas izveidojies vēsturiski, jo jau viduslaikos vietās, kuras mēs apmeklējām, atradušies robežpārejas punkti. Tādēļ šīm vietām arī vācu nosaukumi, kas pārsvarā ir salikteņi jeb salikti vārdi un vāciskā versija samērā bieži beidzas ar vārdiņu "schŅtze" jeb latviskojot "sardze". Viduslaikos šais miestiņos atradušies sargposteņi — nelielas sargu būdiņas, kur vienmēr kāds sēdējis un vērojis apkārtni, vai netuvojas ienaidnieks, savukārt mūsdienās no vecās godības palicis vien ciema nosaukums.
Pirmo apciemojām kādu vācu ciematiņu ar jocīgu nosaukumu — Pornoapati. Ja gadījumā vēlaties šeit nopirkt māju un dzīvot, nemaz neceriet, tas nenāksies viegli! Jo pastāv nerakstīts likums, ka Rietumungārijas vācu ciematiņos citas tautības pārstāvjiem ievākties uz dzīvi nemaz nav tik vienkārši. Pat pašiem ungāriem ir jāsaskaras ar problēmām un jāiziet daudzi birokrātijas līkloči. Iemesls galvenokārt ir viens — vācieši nevēlas, ka tur dzīvotu vēl kāds, un norāda, ka ungāriem te esot samērā slikta slava: tie mēdzot būt nekārtīgi un piedrazot apkārtni.
Dzeloņstieples
Tā kā nekur neviena robežsarga nemanījām, brauciena noslēgumā profesors vēlējās parādīt kāda uz pašas robežas dzīvojoša ungāra lauku īpašumu. Viņš vienā no savas saimniecības ēkām iekārtojis restorānu, kur apmeklētājiem piedāvā vīnu no paša audzētām vīnogām. Tas vēl nebūtu nekas īpašs, taču blakus šim restorānam, sava nama pagalmā šis ungāru zemnieks iekārtojis kaut ko līdzīgu brīvdabas muzejam, kur atveidots robežpārejas punkts ar dzeloņstieplēm un novērošanas torņiem, kāds tas bija vēl nesenā pagātnē. Tās ir diezgan sāpīgas atmiņas, jo pagājušā gadsimta 40.gadu beigās un 50.gados daudzi cilvēki, kas vēlējušies šķērsot robežu uz Austriju, turpat uz vietas tika nošauti. Savukārt apmeklētājiem šis muzejiņš ar tā dīvainajiem eksponātiem patīkot, tādēļ restorāns ne dienas nestāvot tukšs. Tas atrodas horvātu ciemā ar nosaukumu Felsočatava.
Pirms pāris gadiem kādā rudenī, kad vēl pastāvēja vecā kārtība robežu šķērsošanā, profesors šeit atvedis kādas savas organizētas somugristikas konferences dalībniekus. Viņu vidū bijuši arī viesi no Mari autonomā apgabala, kas atrodas Krievijas Federācijā. Turpat netālu bija robežpārejas punkts, un profesors, vēlēdamies ko jautāt, vienkārši piegājis pie viena no robežsargiem, kas arī bijis ungāru tautības, un sācis ar viņu draudzīgi tērzēt. Cik liels bijis mariešu delegācijas pārsteigums, ka tik vienkārši var pieiet klāt kontrolierim un turklāt vēl sarunāties ar viņu gluži kā ar draugu!