Drauga vēlme aizmirsties no nepārejoši vēsā laika Latvijā darīja šo ieceri īstu. Ar Rayanair draudzīgo cenu lidojumu caur Londonu devāmies uz Granadu, lai paceļotu pa Andalūzijas vietām. Tiesa, īsi pirms izlidošanas izlasīju, ka filma Andalūzijas suns patiesībā uzņemta Parīzē. Taču tas nemazināja tēla spēku manā apziņā un vēlmi doties uz skaisto, silto Spāniju.
Granadas kontrasti
Nepilnu trīs stundu lidojums, un esi mīlīgajā Granadas lidostā, kur palmas aug teju uz skrejceļa. Zilzaļsārtās disko uguntiņas gar skrejceļu, viscaur marmorā klātā lidosta ar ūsainiem lidostas darbiniekiem un manai ausij dažkārt komisko spāņu valodas skanējumu, rada 70.gadu detektīvfilmas noskaņu. Tikpat ūsains taksometra vadītājs mūs aizvizina uz populāro hosteli Atēnas.
Granada ir patiesi skaista pilsēta ar ideāliem kontrastiem: metropoles iezīmes mijas ar laucinieciskām noskaņām, tūristu burzma ap lielāko arābu cietoksni Spānijā pavisam aizmirstas, kad klīsti pa mazajām kalnu ieliņām, kur laiku pa laikam uzvējo kāda zivju restorāna gardās smaržas, ziemas sporta veidiem cauru gadu piemērotie kalni vienā pilsētas pusē skatās uz nebeidzamiem vīnogu laukiem otrā pusē.
Nākamās divas dienas pavadām, kopā ar Madrides draugiem klīstot no vienas ēstuves/dzertuves uz otru. Nopērkam ar citrona Fantu atjauktu alu, saimnieks atnes dāsnu tapu šķīvi, un mēs varam nodoties bezbēdīgai dīkdienībai. Vieglas uzkodas pēc spāņu tradīcijas vienmēr ir iekļautas dzēriena cenā, tiesa, jo tālāk Spānijā mēs dodamies, jo retāk klāt saņemam šķīvīti ar svaigām olīvām vai kartupeļu sacepuma šķēli. Granadas viesmīlība ir viens no iemesliem, kādēļ mans draugs uzreiz iemīl šo pilsētu un, pirms vēl redzējis citas, paziņo, ka šī ir viņa mīļākā Spānijas pilsēta, kurā viņš noteikti atgriezīsies, lai sarakstītu stāstu krājumu. Mūsu Madrides paziņa Roberto zina stāstīt, ka dzīvokļu cenas še līdzīgas Rīgai.
Vienu vakaru nejauši nokļūstam flamenko koncertā. Paziņa tulko pavisam banālos tekstus: "Es tevi mīlu. Kāpēc tu mani ne?", vai arī "Es gribēju izķemmēt matus, bet tu izmeti ķemmi pa logu". Mana kulminācija Granadā ir, kad nakts melnumā uz ielas ieraugām vientuļu, pie staba piesietu ēzelīti. Un suņi - lieli, mazi, balti, melni, izkāmējuši, gausi kā tādas svētās govis.
Neizdevusies nākotne
Iemesls, kādēļ pēc dažām dienām Seviljā izvēlamies viesnīcu
Cordoba, ir tas, ka pie durvīm pamanu guļam burvīgu baltu terjeru.
Sākumā nodomāju, ka tas ir mākslīgs dekors, bet, kad sunītis paceļ
savu skaisto galviņu, es esmu sajūsmā un pierunāju draugu palikt
tieši šajā viesnīcā. Bez jaukā sarga viesnīcai ir skaists patio,
kur vakaros sapulcējas īpašnieka ģimene un caur skaļām sarunām
skatās TV.
Salīdzinājumā ar Granadu Sevilja ir īsta lielpilsēta, kurā tūristu klātesamība ir daudz izteiktāka. Tas īsti nesaskan ar ceļojuma ievirzi, tādēļ, apskatījuši tagad pamesto 1992.gada EXPO izstādei uzcelto Nākotnes pilsētu, dodamies klusāku noskaņu meklējumos.
Pludmale un zivis
Sākumā bijām domājuši pabūt kādā no tipiskajiem Andalūzijas ciematiem, piemēram, Eskijā - kalnu ciematā uz ziemeļiem no Seviljas, ko mēdz dēvēt par Spānijas pannu, jo te reģistrēta augstākā temperatūra +52 grādi, taču pēc piecām dienām karstajā saulē velk nevis uz vidieni, bet jūru. Kalnus un tuksnesi atstājam citai reizei, pēc spāņu paziņas ieteikuma dodamies uz Kadisu - pilsētu, kas mums noteikti jāredz. Iebraukšana pilsētā, kura atrodas uz zemes strēles Atlantijas okeāna līcī, ir iespaidīga. Bet nelabu priekšnojautu raisa milzīgie daudzstāvu ēku bloki. Kamēr autobuss šķērso pilsētu, esam jau izlēmuši, ka šajā neglīto augstceltņu biezoknī nepaliksim.
Uzreiz pārsēžamies autobusā, kas dodas uz 10 km attālo Porto de Santamariju - lielu ciematu, kas ir ierasta pašu spāņu atpūtas vieta. Pirms atrast apmešanās vietu, ar autobusu aizvizināmies uz klusu pludmali turīgu villu rajonā. Skats ir tik burvīgs, ka gribam palikt te. Jautājam pāris pludmalē satiktajiem pēc tuvākās viesnīcas. Viņi brīnās par mūsu avantūru - naktī ar visām mantām ierasties svešā pludmalē, turklāt bez auto. Diemžēl palikšana iespējama vien centrā. Pirmā nakts aizrit pēc pelējuma un kanalizācijas smakojošā hosteļa istabā. Vienīgais mierinājums, ka, visticamāk, arī Kolumbs, kurš tieši no šejienes devās otrajā ekspedīcijā uz Ameriku, nepalika daudz smalkākā viesu mājā.
Nākamajā dienā apmetamies mīlīgā viesnīcā Santa Maria. Centrā mudž no jaukiem veikaliņiem un zivju restorāniem. Par mūsu favorītu kļūst pašu spāņu vidū populārais Romerijo. Cenas nav zemas, bet maltīti dievinu pat es - zivju neēdāja.
Grafiks šāds: dienā pludmale, vakarā zivis. Šis ciemats izvēršas par skaistāko Andalūzijas piedzīvojumu. Nosolāmies, ka mums līdzīgi kā Hemingvejam dienās te būs villa, kur pārlaist ziemu. Un suns - īsts andalūzietis.