Pār septiņiem tiltiem uz Heidelbergu!
Federālās zemes Bādenes—Virtembergas piektā lielākā pilsēta pasaules slavu nav iemantojusi ar tās skaisto, mežaino apkārtni, arī ar daudzajām baznīcām ne. Citās Vācijas pilsētās ir daudz iespaidīgāki dievnami un klosteri. Savukārt Heidelberga ir ievērojama ar viduslaiku pili, kuras telpās atrodas viena no lielākajām vīna mucām Eiropā un Vācijas Aptieku muzejs, kā arī slaveno Karla Ruprehta universitāti.
Jāpiebilst, ka pilsēta Nekāras upes krastos ir studentu pilna līdz pat augustam, jo studiju gads te beidzas krietni vēlāk nekā Latvijas augstākās izglītības mācību iestādēs. Otra lielākā cilvēku kategorija, kurus neiztrūkstoši var sastapt vecpilsētas ieliņās un uz tiltiem pār Nekāru, ir tūristi, jo ko piedāvāt Heidelbergai patiešām netrūkst.
Vīna muca un lapsas aste
Pilsētas simbols nenoliedzami ir Heidelbergas pils, kas, mērot no zemākā punkta, atrodas 80 metru augstumā. Šis iesarkanais viduslaiku arhitektūras piemineklis, kur kādreiz rezidējis Pfalcas kūrfirsts, labi saskatāms gandrīz no visām vecpilsētas ieliņām, piemēram, stāvot Universitātes laukumā vai sēžot kādā no neskaitāmajām āra kafejnīciņām. Lai tiktu pilī, kāpšana pamatīga, taču slinkākie, protams, var uzbraukt ar kaut ko līdzīgu mazam tramvajiņam.
Heidelbergas pils vēsture ir traģisma pilna — XVII gadsimtā to iekaroja un nopostīja veselas trīs reizes! Savukārt 1764.gadā pilī iespēris zibens un tā nodega līdz pašiem pamatiem. Un tikai pēc šīs neveiksmju sērijas tika nolemts jauno pili beidzot būvēt no akmens.
Šodien Heidelbergas pils ir kā magnēts, kas pievelk interesentus. Jāpiebilst, ka tā nav atjaunota pilnībā — mūri gan savu agrāko izskatu atguvuši, taču ne pavisam. Uz jautājumu, kāpēc tā, saņēmu atbildi — lai apmeklētāji varētu nedaudz pafantazēt, kā šeit izskatījies agrākajos gadsimtos.
Vienā no pils pagrabu telpām glabājas XVIII gadsimtā būvēta milzu muca, kur pēc tilpuma varot saliet aptuveni 236 000 pudeļu vīna. Turpat, pils pagrabā, ja ir vēlēšanās, vīnu var arī nobaudīt. Nez kāpēc man šī vieta atgādināja mākslas filmu Vella kalpi. Taču, kā novēroju, apmeklētājiem vēl labāk par pašu tumšo milzu mucu patīk pats plašais pagraba telpu iekārtojums, piemēram, šaurās koka kāpnītes, pa kurām pakāpjoties gan milzu mucu, gan arī visu pagrabu vari apskatīt no augšas. Lai arī populārs tūrisma objekts, šī telpa atrodas pustumsā; labi izgaismotas ir tikai kāpnītes, lai kāpjot nepakluptu. Pagraba sienu grezno bijušā īpašnieka kūrfirsta statujiņa ar milzu vīna kausu rokā. Turpat blakus piestiprināta neliela veclaicīga kastīte, no kuras, ja nedaudz parausta īpašu aukliņu, ar troksni izkrīt kupla lapsas aste! Tā laikam paredzēta bērnu baidīšanai!
Zāļu valstībā
Ja apmeklējat Heidelbergas pili, noteikti aizejiet arī uz tās telpās iekārtoto Vācijas Aptieku muzeju. Mana ceļojuma laikā tā apmeklējums bija gluži kā odziņa, kā punkts uz i. Desmit nelielās pils telpās kompakti attēlota farmakoloģijas vēsture no Senās Grieķijas laikiem līdz šodienai. Varbūt cilvēkam, kas ar farmakoloģiju un medicīnu ir uz jūs, rodas šaubas, kas gan tajā visā varētu būt tik interesants. Ieejot muzejā, pirmās izjūtas radās kā nokļuvušam senu alķīmiķu vai burvju valstībā. Jau senatnē papildus visdažādākā izmēra un formas fajansa, stikla, porcelāna un pat koka aptiekas traukiem ļaudis, lai pagatavotu ārstniecības līdzekļus, izmantojuši sarežģītas destilācijas iekārtas. Un itin visur, gan pie traukiem un aparātiem, gan pie ikviena medikamenta, nosaukums lasāms latīņu valodā.
Īpaši fascinējošas ir agrāko laiku aptiekas iekārtas ar milzu zāļu skapjiem, kam gandrīz vai 1000 atvilktnīšu gan medikamentu, to sastāvdaļu (zāles vēl necik sen pagatavoja aptiekās uz vietas), gan arī ārsta parakstīto recepšu glabāšanai. Te vienkopus apskatāmi dažādi pulveri, ziedes, skābes; blakus telpā var izsekot ārstniecisko svecīšu jeb supozitoriju izgatavošanas attīstībai. Liela daļa no Vācijas Aptieku muzejā aplūkojamajām zālēm savā laikā radīja lielu apvērsumu farmakoloģijas un medicīnas nozarēs, piemēram, opijs, penicilīns, aspirīns, kas, lai uzsvērtu to nozīmību, salikti atsevišķos plauktos. Turpat arī mazmazītiņi opija svariņi! Savukārt kādā citā šī muzeja telpā noliktas žāvēšanai dažādu ārstniecības augu drogas — pelašķi, vībotnes u.c. Diemžēl muzejā fotografēt nedrīkst, tāpēc labākais no šī ceļojuma tā arī palika neiemūžināts.
Sportiskiem cilvēkiem
Savukārt Nekāras upes pretējā krastā, kur ainava daudz zaļāka, ļoti nozīmīgu arhitektūras pieminekļu nav, taču tieši tur atrodas slavenais Filozofu ceļš.
Jāpiebilst gan, lai turp nokļūtu, ilgi un mokoši nākas kāpt pa pakāpienu tūkstošiem augšup kalnā. Lai tiktu uz Filozofu ceļa, vispirms jākāpj pa Čūsku ceļu, taču, kad beidzot esi augšā, uz Heidelbergu, tās septiņiem tiltiem un pili paveras fantastisks skats un muskuļu sāpes, kas radušās pamatīgā kāpiena dēļ, vismaz uz brītiņu aizmirstas. Esmu pārliecināta, ka cilvēks, kam sportiskas aktivitātes nav īpaši pie sirds, divreiz tur nekāptu.
Filozofu ceļš ir kā radīts jaukām pastaigām klusumā un mierā, skaistu dabasskatu tveršanai un iemūžināšanai. Un vēl tur atrodas senā Heidelbergas karte.
Ja tiešām esat saņēmušies un tikuši uz Filozofu ceļa, tad pēc tā laikam nekas tā neiepriecinās kā mielošanās vai nu kādā no omulīgajām āra kafejnīcām, vai arī pusmetru garās (nepārspīlējot!), šim apvidum tradicionālās desiņas, ko var nopirkt vai uz katra vecpilsētas ieliņas stūra.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.