Sagribējās svinēt dzīvi ar ceļojumu. Prasīju deviņus gadus vecajai meitai Kaivai, kur viņa vēlas braukt. Uz Parīzi, turpat arī Disnejlenda! Bet Disnejlendas apskatīšana prasot trīs dienas, tikai vienu dienu tai veltīt nav vērts. Kaiva - uz Parīzi vai Disnejlendu? Klases biedrene pusdienojusi ar Sniegbaltīti! Gaidot atbildi, garīgi apbruņojos. Disnejlenda ir sintētiska, rindas garas, ēdiens makdonaldisks, un arī amerikāņu kalniņi izraisa bailes. Kāds prieks mammai, kad meita nosaka - uz Parīzi!
KĀ BĒRNS LEMS, TĀ DARĪSIM!
Parīze - gaismu pilsēta, Parīze - mīlētāju pilsēta, Parīze - filosofu un kafejnīcu… Paga, paga, bērnam eksistenciālisti un espresso neinteresēs. Viņa Parīzi vērtēs pēc citām kategorijām: Parīze - karuseļu pilsēta; Parīze - cigārveida maizes bagetes pilsēta; Parīze - Eifeļa torņa pilsēta. Galvenais, lai Parīze kļūst par mūsu pilsētu.
Katrai ģimenei, kurai ir vairāk nekā viens bērns, māmiņai un tētim iesaku reizi gadā pavadīt pāris dienu kopā ar vienu bērnu, nevis visiem kopā. Jo jebkurš ceļojums tikai ar vienu bērnu - vai uz Līgatni vai arī uz Londonu - solās kļūt par vienreizēju piedzīvojumu, kur varbūt pirmo reizi patiesi iepazīsieties ar savu bērnu, atklāsies ikdienas kņadā apraktas īpašības un dzirdēsiet stāstus iz viņa dzīves, kurus pēc garās skolas dienas viņš nekad neatklās. Ja bērnam velta visu savu uzmanību, divatā pazūd niķi un parādās brīnišķīgais cilvēks, jūsu bērns, laimīgs.
Taču, lai ceļojums ar bērnu izdotos, nepieciešama īpaša taktika. Mūsu pirmā noruna bija - vadīs Kaiva. Protams, lai tas notiktu saprāta robežās, mans uzdevums bija piedāvāt prātīgas izvēles ar saukli "Kā viņa lems, tā darīsim!". Tā atkrita strīdi un asaras, jo nedarījām to, ko nevajag. Otrā veiksmes atslēga bija - būt radošiem. Krāt visas biļetes no metro un muzejiem, katrai dienai vienu zīmīgu pastkarti un no visām vietām izvilināt vizītkartes. Tūrisms pārtapa par projektu, un Kaiva visur nēsāja līdzi pašas taisīto dienasgrāmatiņu ar Francijas karogu un vārdu "Parīze" uz vāka. Trešais pozitīvais solis bija atrast grāmatas par Parīzi, kas paredzētas bērnam. Piemērām, fakti par Francijas krāsām, tā saukto trikoloru (zils, balts, sarkans), pamudināja Kaivu sameklēt krāsainas lentītes, lai katru parīzisko dienu tās iesietu bizītēs, par ko viņa saņēma ne vienu vien labvēlīgu smaidu.
KURVĪTIS LUVRAI
Kaivas sarakstā ar Parīzes atrakcijām Eifeļa tornis bija pirmais. Otrā atrakcija gan mani pārsteidza - mākslinieks Edgars Degā. Varēju pateikties bērnu autoram Lorensam Arnholtam, kam ir vesela sērija angļu valodā par slaveniem māksliniekiem. Stāstam par to, kā vecais Degā aicināja nabadzīgai meitenītei kļūt par viņa modeli, bija necerētas sekas. Kaiva pārtapa par dedzīgu Degā piekritēju, un pirmajā rītā pirmais uzdevums bija doties taisnā ceļā pie balerīnas skulptūras. Tāpēc par spīti Monai Lizai Kaiva iedeva Luvrai kurvīti. Tā vietā likām Orsē muzeju.
Arhitektūras konfekte, kur glabājās Degā, van Gogs, Monē, Manē - viens slavens mākslas darbs blakus citam. Steidzoties pie balerīnas, Kaivai acīs iekrita mākslas studenti, kas, uzslējuši molbertus, ar otām un eļļām kopēja meistardarbus. Loģiski, nonākot pie Degā statujas, bērns metās ceļos un pats sāk aizrautīgi skicēt. Mammu sūtīja pastaigā, par to, protams, priecājos.
Muzeja apmeklējums pārtapa nevis par bērnu ņerkstēšanu, cik te viss ir garlaicīgi, bet par aktīvu notikumu, kur bija gan jāmeklē viss, kā autors ir Degā, gan arī ko vēl varētu uzzīmēt.
Tomēr trešajā vietā Kaivas sarakstā stabili turējās zinātniskais muzejs La Cite des Sciences et de lIndustrie jeb Zinātnes un industrijas pilsēta. Tur pavadījām sešas stundas un varējām pavadīt vēl divtik. Lētāks par Disnejlendu un bez rindām. Kaut visas izstādes veidotas pēc interaktivitātes principa, ne vienmēr skaidrojumi gan franču, gan arī angļu valodā ir saprotami. Reizēm viņi ir "zinātnieku" valodā, kura humanitāri izglītotajai mammai izsauca tikai neirozi. Laimīgā kārtā netrūka podziņu, kuras spiest, un eksperimentu, kurus veikt arī bez paskaidrojumiem. Jaukākā atrakcija ir bērnu pilsēta. Tur Kaiva varēja pieteikt televīzijas raidījumus, mērīt savu skriešanas ātrumu un - tas mums patika jo īpaši - iejusties skudras ādā.
Muzejam ir arī IMAX kinoekrāns, kas rāda tik reālas filmas, ka liekas - tūlīt haizivs pašam degunu nokodīs. Visiem Zvaigžņu karu faniem (mēs tādas neesam) der zināt, ka šovasar ir liela izstāde tieši par šo tēmu.
Sākām izpētīt arī muzeja plašo parku ar supergaro slīdkalniņu un divstāvu karuseli, taču pēkšņi kļuva neomulīgi. Muzejs ierīkots ne visai labvēlīgā rajonā, un dažviet parkā rotaļājās nevis bērni, bet čomīgi vīrieši ar pudelēm. Toties muzeja veikals bija pilns ar rotaļlietām, kur zinātniski pašapmierināti tērējām suvenīriem paredzēto naudu. Kaivai mikroskops, man rozā kaučuka bumbiņa - dikti noderīga retās reizēs, kad dzīve draudēja kļūt garlaicīga.
SALDĀ BĀRDA
Pēc trešās atrakcijas kļuvām domīgi par nākamo. Pēc punktu sistēmas vērtējot, atlikušās iespējas bija kuģīši, Dievmātes katedrāles torņi utt. Taču izrādījās, ka Kaiva visvairāk kāroja atkal un ilgi doties uz parku. Māte atkal, bet ne ilgi - aiziet uz veikaliem. Plāns gatavs: rīts parkā, pēcpusdiena veikalos un vakariņās saldējums ar saldējumu un franču pankūkām.
Luksemburgas dārzu parks ļauj saprast, kādam vajag būt lielpilsētas parkam. Ne tikai tīrs, ne tikai karaliski skaists, bet galvenais - nosēts ar zīmēm, kuras aicina sēdēt zālienā. To visi arī dara - skolēnu grupiņas, žonglēšanas mācekļi un mēs piknikā.
Takās izkaisīti ērti metāla krēsli, kuros lasītkārie parīzieši atpūšas ar grāmatām. Kaiva, protams, sēdēt negrib, viņai vajag dauzīties lielajā spēļlaukumā. Tiesa, par to nedaudz jāmaksā, bet var palikt kaut vai visu dienu. Kasē var nopirkt saldumus un sulas, plāksterīši ir par brīvu. Abas atzinīgi novērtējām perfektās tualetes, it īpaši minitualeti maziem bērniem. Bet labākais bija trakā atrakcija - Tarzāna virvei līdzīgs stienis, kam vajadzēja uzsēsties, lai tad lidotu pa gaisu un gandrīz, bet tikai gandrīz sasist galvu, ceļus vai dupsi. Varena būšana, kur pavadījām nevis minūtes, bet stundas.
Obligāts bija brauciens ar vecmodīgo karuseli, kurā jāšanas laikā ar kociņu varēja uzšķērst apaļas atslēdziņas. Un laimes kalngals bija rituālās atvadas no parka: apēst vienu barbapapa jeb tā saukto tēta bārdu, kas ir pasaulē garšīgākā cukurvate, lielāka par bērna galvu. Maldās tie, kam Parīze ir mīlētāju pilsēta. Tā pavisam noteikti ir cukurvates pilsēta.
KEDAS - UZ ATGRIEŠANOS!
Tomēr ne katrs mirklis Parīzē bija vienkārši salds. Pirmajā nakts tveicē Kaiva pamodās ar asām auss sāpēm, un jau šķita, ka viss ceļojums tiks pavadīts svešās poliklīnikās. Izslēdzām ventilatoru, pasvīdām, un no rīta skats uz dzīvi atkal bija gaišs.
Sīkās kaites izārstēja cukurvate, arī vietējais Diana Moreno Bormana cirks. Niecīgais skatītāju skaits jau uzreiz norādīja, ka šis ir nīkuļojošs, parādsaistības nenokārtojis cirks, un ne tīģeri, ne čūskas šo iespaidu neizkliedēja. Tomēr arī cirku novērtējām kaut vai tādēļ, ka tas bija romantisks - kā vecās filmās: ģimenes cirks, kurā uzstājās gan trīs gadus vecs bērns, gan viņa vecmāmiņa.
Pirmā atrakcija gan nepievīla. Bijām izlēmušas uz Eifeļa torni iet deviņos vakarā, kad celtne mirgo tūkstoš gaismiņās un arī garo rindu vairs neesot. Tomēr pusstundu gaidījām. Tad bija jāizlemj, uz kuru stāvu braukt - tornim ir trīs. Kaut man ir neprātīgas bailes no augstuma, Kaiva lika saņemties un pirkt biļeti līdz pašai spicei. Taču, kad otrajā stāvā atvērās lifta durvis, kad visa Parīze pie kājām, kad mūs dzina pa šaurām trepītēm uz augšu pie nākamā lifta, kad pūta auksts vējš un kāpnes bija slapjas, tad arī Kaivai sāka drebēt ceļi. Palikām otrajā līmeni, un to uzskatījām par treniņu, lai nākamreiz - kad tā vien būtu - saņemtos un brauktu līdz galam.
Tajā vakarā arī piedzīvojām, kā Parīze māca dzīvot. Nokāpjot lejā, bija jau vēls, bet sagribējās siltas vakariņas. Restorāniņi, kuros ielūkojamies, vērās ciet. Nogurums un ēstgriba pie katra nākamā restorāna pieauga, līdz pavisam necilas kafejnīcas īpašnieks noķēra manu jau izmisušo skatienu un teica: "Bonsoir, madame!" Tikko šie pieklājības vārdi - labvakar, kundze! - izteikti, mēs ar Kaivu jau sēžam pie galda, jau nes siltu kakao un vēsu sarkanvīnu. Pats par sevi saprotams, ka sadalīsim pieaugušo porciju, un skaidrs, ka desertā būs saldējums. Televīzijā skan rumāņu tautasdziesmas, un aizejot šefpavārs liek puisim no vāzītes izraut sarkanu rozi un pasniegt Kaivai. Parīze - tas ir šarms! Mamma ar meitu tika savaldzinātas.
Ir tāds ticējums - ja kaut ko atstāj kādā pilsētā, tad tur atgriežas. Kaiva izauga no kedām, un tās atstājām viesnīcas skapī. Jo vēl būs jāapskata Pikaso muzejs, jābraukā ar kuģīti pa Sēnu un pavisam noteikti jāiekaro Eifeļa torņa smaile. Uz Disnejlendu droši vien netiksim.